Nav jau tā, ka man nebūtu sava ģimenes ārsta. Ir, arī abiem maniem bērniem ir savs pediatrs.
Nav jau tā, ka man nebūtu sava ģimenes ārsta. Ir, arī abiem maniem bērniem ir savs pediatrs. Diemžēl kopš tā laika, kad valsts ķērās pie veselības aprūpes «sakārtošanas» (ļoti vēlētos šo vārdu likt pēdiņās), man bieži gribējies padomu meklēt medicīnas enciklopēdijā.
Izlasīju Ingas Muižnieces rakstu «Vispirms griež, pēc tam vaicā: «Vai nesāp?» 24. aprīļa «Bauskas Dzīvē», 10. lappusē, par ārstu darba finansēšanu un sapratu, ka sāp ne tikai ārstiem. Sāp un pat ļoti arī tiem, kuri meklē dakteru palīdzību. Pacienti nav vainīgi, ne vainojami, ka ārstiem maz maksā.
Atceros laiku, kad vajadzēja reģistrēties pie ģimenes ārsta. Skaidrojums bija īss – pie speciālistiem mūs sūtīšot ģimenes ārsts, kurš labāk zināšot, kas pacientam nepieciešams.
Reizēm tiešām esmu sūtīta, reizēm ne. ir bijis arī tā, ka pašai jāizdomā, kam lūgt palīdzību. Dēlam auss sāka sāpēt ap plkst. 4, bet pediatrs todien pieņēma tikai plkst. 15! Ko nozīmē mazs bērns ar sāpošu ausi, zinās katra mamma. Septiņas stundas gaidīt nevarēju. Nācās jau no rīta doties pie ausu ārsta, protams, attiecīgi maksājot. Meita savukārt valkā brilles, nepieciešama regulāra redzes pārbaude. Bet arī pie okulista var iet ar ģimenes ārsta norīkojumu vai jāmaksā.
Mani bērni bieži slimo, un ierasta ir vizīte pie ausu, kakla un deguna ārsta (LOR). Meitai katru gadu, ja ne pavasarī, tad rudenī sastruto deguna blakusdobumi. Nākas pat ārstēties slimnīcā. Tā bija arī pagājušā gada pavasarī. Vasarā vēl nekas, bet gada beigās sapratu, ka atkal nav labi. Gājām pie savas pediatres. Ārste šķirstīja meitas medicīnisko kartīti. Viņa atkārtoja, ka pavasarī bērns jau bijis uz rentgenu, stāstīja, cik kaitīgi tas ir, galvu taču nevar bieži apstarot. Atbildēju, ka to saprotu, taču, ko darīt, ja saslimšana atkārtojas?
Tad daktere man teica, ka tāda deguna dobuma skalošana, kā to darot Bauskā, nepavisam neesot laba. Rīgā to veicot citādāk – ar saspiestu gaisu. Un vai nu esot tik traki, skolā brīvlaiks, varot padzīvoties pa mājām, siltumā, dzert tējiņas. Tā daktere mani pārliecināja, ka meitu sūtīt uz rentgena pārbaudi nevajag un speciālista palīdzība nav nepieciešama.
Mājās «studēju» enciklopēdiju un sapratu, ka esmu rīkojusies muļķīgi. Tāpēc dažas dienas pēc gadu mijas vērsāmies pie dr. Pundures (LOR). Protams, viņa prasīja ģimenes ārsta nosūtījumu. Zvanīju pediatrei un jautāju, vai varu to saņemt. Nu iedošot, tikai vai no tā kāda jēga, tāda bija atbilde. Jēga jau bija, tikai krietni par vēlu. Dr. Pundure skaidri pateica, ka vajadzējis ārstu meklēt agrāk, jo deguna blakusdobumi pilni strutām. Ārstēšana ilga gandrīz mēnesi.
Neoficiālā sarunā ar pazīstamu, augstāku amatu ieņemošu ārsti izteicu sašutumu par notikušo. Varbūt izvēlēties citu dakteri bērniem? Bet man atbildēja ar pretjautājumu – vai citam ārstam naudiņas vairāk? Nē taču! Varot runāt, ar ko gribot – slimnīcā un pie speciālistiem nonāk ģimenes ārstu «ielaisti» slimnieki.
Tāpēc secinu, ka, manuprāt, mediķiem trūkst ne tikai naudas, bet arī godaprāta, jo, samierinoties ar pašreizējo sistēmu veselības aprūpē, viņi riskē ar pacientu veselību. Tāpēc man šāda medicīniskā aprūpe liekas nenormāla.
Medicīnas enciklopēdijā izlasīju, kāpēc ārsts sūta pacientu veikt asins analīzi. Tas vajadzīgs, lai izvērtētu, kurš medikaments jālieto un kādās devās, it īpaši dozējot antibiotikas. Slimnīcā laikam to dara, bet maniem bērniem, ārstējoties ambulatori, asins analīzes nav veiktas gadiem. Nav nepieciešamas?
Šogad saslima mana mamma. Ginekoloģe uzskatīja, ka vajadzīga specifiska izmeklēšana Diagnostikas centrā Rīgā. Ģimenes ārsts mammai iedeva nosūtījumu uz vienu pārbaudi, kaut arī ginekoloģe bija lūgusi veikt arī mamogrāfiju. Mammai ir 56 gadi, un krūtis viņai nekad šādi nav pārbaudītas. Katrai sievietei pēc 40 gadu vecuma tas tiek ieteikts obligāti un regulāri. Taču daktere sacīja šādus vārdus: vai mamma uzskatot, ka viņai ir vēzis? Tad kādēļ vajadzīga mamogrāfija! Un to saka ģimenes ārste, kura labāk par jebkuru pacientu zina, cik svarīgi laikus atklāt onkoloģisku saslimšanu un riska faktorus?! Mana meita pašlaik atkal ārstējas stacionārā. Kam es varu uzticēties? Kam un kāpēc ir vajadzīgi un kam ir izdevīgi pašreizējie medicīnas aprūpes noteikumi? Noteikti ne man. Taču, lai saprastu, kāpēc notiek šādas nejēdzības, pacientam liek iedziļināties Labklājības ministrijas darbībā, zināt, kas notiek VOVAA (kas tas vispār par monstru?), ģimenes ārstu asociācijās un slimokasēs.
Zinot, cik absurdi tiek finansēta veselības aprūpe Latvijā, man pat nav skaidrs, vai būtu ētiski atgādināt, ka ārstu var saukt pie kriminālatbildības, ja viņš saslimušajam apzināti nav sniedzis medicīnisko palīdzību. Paviršība sākas ar vienu ietaupītu nosūtījumu pie speciālista.
A. A. Bauskā
P. S. Pēc lasītājas lūguma, viņas īstais vārds redakcijai ir zināms, bet netiek izpausts.
