Valsts neatkarības atjaunošanas 36. gadadienas sarīkojumā šodien, 4. maijā, Bauskas rātsnamā pasniegs novada pašvaldības Goda rakstu Dainim Vanagam, bijušajam Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātam, kurš savulaik balsoja par Latvijas brīvību.

Par Bauskas novada pārstāvju un citu deputātu dalību vēsturiskajos notikumos var lasīt Maksima Krutikova grāmatā «Emerita Buķele. Neatkarības balss». Ir iemūžinātas arī Daiņa Vanaga atmiņas par šo laiku – tās plānots publicēt topošajā grāmatā «Pārmaiņu vētras stūrmaņi». Interviju ar D. Vanagu var noskatīties youtube.com kanālā «Latvijas trešā atmoda Bauskas novadā».

Antipātijas pret komunistiem

«Man vienmēr ir bijusi kaut kāda antipātija pret komunistiem. Draudzības princips pret viņiem man nav paticis, lai arī zinu, ka daudzi komunisti bija lieliski cilvēki,» stāstījumu par atmodas laika notikumiem sāk Dainis Vanags.

«Augstākās Padomes vēlēšanās lielākā tiesa gatavošanās un sasaiste bija ar to, ka gaidījām, ko teiks Latvijas Tautas frontes vadība. Projekti bija dažādi. Runājām par vairākām kandidatūrām. No Rīgas atnāca norāde, ka diviem jābūt no galvaspilsētas. Pārliecināja, ka tas ir nepieciešams, jo Valdis Birkavs esot jurists, Georgs Andrejevs – lielisks cilvēks, zinātnieks un ārsts. Bija doma aicināt Imantu Lancmani, bet viņš atteicās – pateica, ka pils ir svarīgāka par visu pārējo. No politiskām lietām viņš atteicās. Mēs pēc tam nolēmām, ka būšu es un Emerita Buķele kā kandidāti. Aicināja vairākus cilvēkus, bet daudzi atteicās. Es piekritu, jo sapratu – ja tu esi kaut kam iedevis mazo pirkstiņu, esi sācis politikā darboties, nekas cits neatliek – jāiet un jāparāda, ka tu vari,» saka D. Vanags.

«Vai meitas mīlē?»

Viņš norāda – ja arī citus konkurentus no apgabala ievēlētu par deputātiem, viņi būtu balsojuši par Latvijas neatkarību. Bauskas rajonā tā vairāk bijusi vienkārši sacensība vēlēšanu periodā.

No vēlēšanu procesa Dainis atceras tikšanos Iecavā, kur klubā sapulcējās 200 cilvēku.

«Patika cilvēku attieksme un jautājumi. Bija ko pasvīst kā kandidātam, bet bija ļoti cilvēcīgi. Vēlētāju kopums bija noskaņots, ka man kā kandidātam būs jāiet un jāizdara. Uzticības persona bija Eduards Pāvuls. Viņam bija tāds šarms, un viņš teica: «Vai tad jūs par šito nebalsosiet?» Un tad man teica: «Vai tu, jaunais cilvēk, meitas mīlē? Nu, tad jau skaidrs, ka jūs par šo balsosiet!».»

Par vēlēšanu rezultātiem kandidāts uzzināja mājās. «Latvijas Tautas frontes mītnē Bauskā cilvēki vēl sēdēja, un viņi arī pirmie paziņoja. Satraukums bija liels, un bija skaidrs, ka sāksies cita dzīve.

«Labi, ka ģimene mani atbalstīja. Bez ģimenes atbalsta es to visu neizdarītu. Tas bija tāds spēks, kas atbalstīja visur. Man liekas, ka mēs tur klātienē mazāk pārdzīvojām, nekā tie, kas palika mājās,» atzīst D. Vanags.

Sākumā uzreiz īsti nebija skaidrs, kā viss notiks Augstākajā Padomē. «Periodā no ievēlēšanas brīža līdz pirmajai sēdei tikāmies Zinātņu akadēmijā – rakstījām deklarācijas tekstu. Strādāja visi kopā. Lielākais ieguldījums bija Romānam Apsītim, jo viņš ņēma tekstu, kamēr pārējie dalīja darba grupas. Es zināju, ka grūtākais posms būs tā diena, kad deklarāciju pieņems. To varēja izdarīt ātri, bet Interfronte bremzēja, vilka garumā. To tā nevarēja vienkārši pārtraukt,» atceras D. Vanags.

«4. maija diena palikusi atmiņā arī ar to labāko pusi, kad visu pieņēma. Kad dzirdējām, kā ārā skaita balsis. Tas bija tāds saviļņojums, un ārā tautas sajūsma apkārt. To piedzīvot otrreiz dzīvē nav iespējams.»

Pēc neilga laika 15. maijā Augstākās Padomes ēku mēģināja šturmēt pārģērbti militāristi. «Tā bija pēdējā reize, kad OMON, padomju režīma specvienība, stāvēja pretējā pusē. Mums neļāva iet ārā, bet varējām iziet paskatīties. Kad kāds nāca vairāk virsū, varēja redzēt, ka viņi bija ļoti tuvu ēkai. Visa iela blakus bija pilna ar viņiem. Toreiz OMON sagādāja lielu prieku iedot ar steku pa galvu tiem, kam bija armijas cepure. Tā bija ļoti nepatīkama situācija – nevarēja zināt, vai patiešām ielauzīsies,» atminas bijušais Augstākās Padomes deputāts.

Atrod laiku pajokot

Augstākās Padomes darbs nebija viegls – ne krēsli īsti nebija piemēroti ilgai sēdēšanai, nedz arī izskatāmo jautājumu loks vienkāršs. Tomēr arī šajā atmosfērā sanākušie atrada, par ko parunāt vai pajokot.

«Bijām tāda jautra kompānija. Visādus cirkus taisījām. Dažiem bija tāds nogurums, ka turpat uz vietas iesnaudās. Deputātam priekšā uzliku uz muguras uzrakstu «Nemodināt». Skatos – nāk «Panorāma» iekšā. Kad ieraudzījām, ka tā ir televīzija, noņēmām nost. Kad televīzija aizgāja, uzlikām atpakaļ, uzmodinājām un parādījām, kas uz muguras. Teicām: «Nu, tevi gan uzķēra!» Viņš: «Ko, kas ir, ko, kas?» Stāstījām: «Te tikko aizgāja žurnālisti, televīzija. Tev uz muguras pats zini, kas bija.» Kāds viņš sarkans palika!» smaida D. Vanags.

Svarīgākais paveiktais

Bija tikšanās ar vēlētājiem, kas parasti notika Iecavas kultūras nama telpā, kur kā deputāta sekretāre darbojās Aija Godaine. Ieradās ne tikai iedzīvotāji, bet arī Tautas frontes pārstāvji.

«Par vissvarīgāko, kas man šķiet, ko paveicu. Pirmkārt – piedalījos, nobalsoju un izdarīju. Otrs – uzrakstījām likumu «Par politiski represētās personas statusu». To uzrakstīja mazs cilvēku kopums. Sagatavojām likumu «Par Nacionālas pretošanās kustības dalībniekiem», ko rakstījām kopā ar Pēteri Dalbi. Izdomājām, kādi var būt atvieglojumi un viss pārējais, un to saskaņojām. To izdarījām, un beidzot novērtēja cilvēkus, kas bija cietuši,» paša paveikto vērtē D. Vanags. 

DAINIS VANAGS

ATMODAS kustības laikā 1988. gadā Daini Vanagu ievēlēja par Latvijas Tautas frontes (LTF) Ceraukstes grupas priekšsēdētāju. Latvijas Tautas frontes Bauskas rajona nodaļas dibināšanas konferencē 1988. gada 12. novembrī ievēlēts par LTF Bauskas rajona nodaļas līdzpriekšsēdētāju līdzās bārbelietim Ilgaram Krauzem un baušķeniekam Ainaram Bašķim. 1989. gada 10. decembra Latvijas padomju sociālistiskās republikas vietējo padomju vēlēšanās viņu ievēlēja par Bauskas rajona Tautas deputātu padomes deputātu. Bijis Bauskas rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja vietnieks.

1990. gadā D. Vanagu ievēlēja par Latvijas Augstākās Padomes deputātu no Iecavas vēlēšanu apgabala, kā arī par Pilsoņu kongresa delegātu.

1990. gada 4. maijā Dainis Vanags nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Darbojās Augstākās Padomes Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijā, Aizsardzības un iekšlietu komisijā.

Ilgus gadus bija Latvijas Republikas Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs.