Braucot no Gailīšu pagasta pirms dažām dienām, kopā ar fotogrāfu izjutām, kā tas ir, kad zobs pret zobu sitas. Tas nebija no aukstuma vai pēkšņām izbailēm, bet gan tāpēc, ka uz ceļa bija bedre pie bedres.
Braucot no Gailīšu pagasta pirms dažām dienām, kopā ar fotogrāfu izjutām, kā tas ir, kad zobs pret zobu sitas. Tas nebija no aukstuma vai pēkšņām izbailēm, bet gan tāpēc, ka uz ceļa bija bedre pie bedres.
Vai uz šīs un citām rajona nozīmes brauktuvēm ceļu būvētājiem nebūtu, ko darīt? Vai te nevajadzētu remonta un uzturēšanas darbus gadu gadiem uz priekšu saplānot, lai ceļi būtu braukšanai, nevis automašīnu laušanai? Taču viens mūsu vietējais ceļu būves uzņēmums kļuvis maksātnespējīgs, otrs strādā piešķirto līdzekļu apjomā, tāpēc uzmanību spēj pievērst tikai galvenās nozīmes ceļiem.
Akcīzes nodokļa maksātājs ir ikviens, kurš pērk degvielu, transporta nodevu maksā katra ripojošā līdzekļa īpašnieks, izņemot velosipēdistus. Neskaitāmas reizes ir dzirdēts sakām, ka daļa šīs naudas tiek novirzīta ceļu uzturēšanai. Pirms gadiem auto īpašnieku nebija tik daudz, bet tagad – kuram nav mašīnas? Tātad transporta nodevas un akcīzes nodokļa maksātāju ir krietni vairāk nekā pirms gadiem, arī maksājumu likme ir paaugstināta – šogad, piemēram, par 50%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Taču naudas ceļiem kā nav, tā nav, jo tās vai nu ir par maz, vai arī līdzekļi tiek iztērēti citiem mērķiem. Speciālisti lēš, ka ar pašreizējo finansējumu jau pēc dažiem gadiem daudzas brauktuves būs jāslēdz. Vai esam labi saimnieki, vai par tādiem tikai izliekamies?
Varētu teikt tā – vēl tikai mazliet jāpaciešas. Kad būsim Eiropā, tad jau mums viss būs – subsīdijas zemniekiem, ceļiem, nauda valsts bibliotēkas celtniecībai, veselības aprūpei, skolām, kultūrai un kam tik vēl. Ir taču dzirdēti tādi solījumi. Kā lai tiem notic?
Latvijas speciālisti, kuri pārstāv valsti, tiekoties ar Eiropas Savienības ierēdņiem sarunās, ceļu uz Briseli mēro bieži. Arī tas, protams, maksā, taču mērķis attaisno līdzekļus. Skatoties pa lidmašīnas iluminatoru uz zemi, vagas tīrumos tiešām šķiet kā ar lineālu novilktas, ceļi gludi, ielas taisnas, mājiņas baltas ar sarkaniem jumtiņiem, zāliens svaigi pļauts, meži samtaini biezi, upes dzidri zilas. Gluži kā makets.
Baidos, ka apmēram tik ļoti skaistu pašlaik mums iztēlo to kopienu, uz kuru tiecamies. Taču ir pēdējais laiks saprast, ka šī dekoratīvās Eiropas aina nenokritīs uz Latvijas zemes reizē ar brīdi, kad būsim uzņemti ES. Vispārēja un vienota laimes izjūta mūs nepārņems gluži vienkārši tāpat, bez piepūles leiputrija neiestāsies.
Tiem, kuri gatavi visiem līdzekļiem protestēt pret ES stingrajām prasībām, derētu mazliet vēsa ūdens un izpratnes. Dot līdzekļus bez jēgas un atskaites neviens negrasās tikai par skaistām acīm vien, tāpēc, ka te, lūk, ir tāda Latvija, kurai iepriekš ir sūri klājies. Arī Eiropā tas viss no gaisa nav nokritis. Dalīties labumos, no kaut kā atsakoties, nav viegli.
