Mūsdienu kreisās ideoloģijas fokusā izvirzījusies vienlīdzība un psiholoģisms

Mūsdienu kreisie vairs nav orientēti, kā tas bija 19.gadsimtā, uz buržuāzijas un proletariāta antagonistiskajām attiecībām, bet koncentrējas uz ļoti dažādu sociālo grupu, kuras tiek uzskatītas par diskriminētām un marginalizētām, tiesību aizstāvību, to vienlīdzības nodrošināšanu, intervijā LETA kreiso ideju evolūciju skaidro Latvijas Universitātes Vēstures filozofijas fakultātes profesors Raivis Bičevskis. Vienlaikus viņš atzīst, ka Latvijas sabiedrībā vērojamā nepatika pret kreisajām idejām bieži vien ir skaidrojama ar padomju laika traumu. Tomēr ir jāatzīst, ka kreisums var būt arī tāds, kādu to redzējām Padomju Savienībā, un nav vērts censties norobežot to no 20.gadsimta totalitārām idejām.

Līdz ar jaunās valdības izveidi, kuras sastāvā ir partija “Progresīvie”, ar jaunu sparu ir uzvirmojušas diskusijas par kreiso ideoloģiju. Līdz ar to vispirms es lūgtu definēt terminu “kreisums” un “kreisā ideoloģija”. Ko tas nozīmē 21.gadsimta trešajā desmitgadē, un kā kreisums ir evolucionējis kopš Aukstā kara laikiem?

Ideoloģiskie strāvojumi, kurus mēs saucam par labējiem un kreisajiem, nāk no Francijas Nacionālās sapulces un Franču revolūcijas laikiem (1789.gads). Tieši tajā laikā jau sāk iezīmēties visus turpmākos gadsimtus līdz pat mūsdienām klātesošais politiskais spektrs: labējie, kreisie, centristi. Jāuzsver, ka šie 18.gadsimta beigās Francijā radušies politiskie un ideoloģiskie strāvojumi ir ļoti pamatīgi ietekmējuši visu turpmāko divu gadsimtu Eiropas vēsturi līdz pat mūsdienām. Tādā nozīmē mēs, šodienas eiropieši, vēl joprojām esam laikabiedri ar Franču revolūcijas laikmetu, ar 18. un 19.gadsimta miju. Ja mēs runājam par mūsdienu politiskajām idejām, tad, protams, jāpievēršas arī 19.gadsimtam, kad radās marksisms, un tā ietekmei 20.gadsimtā. Ja pavisam īsi būtu jāsavelk kopā tas, ar ko šodien dzīvo un kādas vērtības aizstāv kreisie, tad tā galvenokārt ir vienlīdzības ideja, kas bija viens no trim Franču revolūcijas saukļiem – brīvība, brālība, vienlīdzība. Ja 19. un 20.gadsimtā vienlīdzība galvenokārt tika pieprasīta politiskajā pārstāvniecībā un sociāli ekonomiskajā jomā, kā arī izvērsās sieviešu emancipācijas kustība, tad mūsdienās vienlīdzības princips kreiso perspektīvā koncentrējas uz tādām binārām attiecībām un tādiem veidojumiem, kuru dabiskumu tradicionālā sabiedrībā neviens nav apšaubījis.

Mūsdienu kreisie vairs nav orientēti, kā tas bija 19.gadsimtā, uz buržuāzijas un proletariāta antagonistiskajām attiecībām, bet koncentrējas uz ļoti dažādu sociālo grupu, kuras tiek uzskatītas par diskriminētām un marginalizētām, tiesību aizstāvību, to vienlīdzības nodrošināšanu. Rezumējot, mūsdienās kreisie vairs nav koncentrēti tikai uz ekonomisko vienlīdzību, uz tā saukto šķiru cīņu, bet gan uz dažādu sociāli multipolāri vērstu grupu tiesībām modernā sabiedrībā.

Tātad, ja lūkojamies uz kreiso ideju evolūciju, tad var teikt, ka mūsdienās vienlīdzības princips tiek saprasts daudz plašāk nekā vēl pirms 100 gadiem.

Jā, noteikti. 20.gadsimta otrajā pusē ir aktuālas marksisma idejas, kas balstīja Padomju Savienības un tās satelītvalstu ideoloģiju. Sabrūkot PSRS, Rietumvalstu marksistu vidū bija vērojams diezgan liels apjukums, domājot par to, kas notiks tālāk ar kreisajām idejām, kā tās attīstīsies. Mēs redzam, ka kopš 20.gadsimta beigām kreisā ideoloģijā vairs nebalstās klasiskajā marksismā, proti, nošķīrumā starp bāzi un virsbūvi sabiedriskajās attiecībās. Mūsdienu kreisie koncentrējas uz ļoti dažādām “kultūras” jomām, kuras tiek uztvertas kā cīņas lauki, kur tiek apšaubītas šajos laukos pastāvošās tradicionālas vērtības un uz sociālo “atzīšanu”. Kreisie domājas pamanām asimetriskas varas un kundzības attiecības ļoti dažādos sociālos un kultūras aspektos. Šo pārvirzi var redzēt arī kreiso intelektuāļu teorētiskajos darbos un arī praksē. Kreisā ideoloģija ir kļuvusi daudz psiholoģiskāka nekā vēl pirms pārdesmit gadiem. Tā apelē pie indivīda iekšējiem mentāliem stāvokļiem. Tādējādi zūd robeža starp publisko un privāto. Ja es redzu sabiedrībā kādu netaisnību, kāda ir mana iekšējā nostāja par to un kā es to artikulēšu? Vai es izturos pareizi? Vai es izsakos valodiski pareizi, vai es ar savu runu un valodu neveicinu nevienlīdzību un diskrimināciju? Kreisuma ievirzīšanās psiholoģisma gultnē ir kas tāds, ko 20.gadsimta sākuma marksisti nesaprastu.

Viens no aktuālākajiem jautājumiem kreiso dienaskārtībā ir klimata pārmaiņas, pret kurām ļoti skeptiski, lai neteiktu, ka noliedzoši, ir labējie. Kāpēc kreisajiem šis naratīvs ir tik svarīgs un kādēļ pret to tik noliedzoši ir labējie?

Ja mēs atkal paraugāmies uz 19.gadsimtu un 20.gadsimta sākumu, tad dabas aizsardzības jautājumi bija pilnīgi labējo pārziņā. Te var minēt vēlīno romantismu, kuru pārstāv ne tikai dzejnieki un filozofi, bet arī politiskie domātāji. Es teiktu, ka izteikta kreiso sajūgšanās ar ekoloģijas problēmām notiek samērā vēlu – 20.gadsimta 60.gados. Faktiski tā ir 1968.gada paaudze, kura sāk domāt par ekoloģiju. Mūsdienu labējo negatīvajai nostājai pret klimata pārmaiņām viens no iemesliem ir zināma neizglītotība un populisms, kurš orientējas uz politisko cīņu, sakot: kreisie atkal grib mums kā sabiedrībai kaut ko atņemt, grib mūs ierobežot un iedzīt ekonomiskā postā. Tajā pašā laikā izglītotāko labējo nepatikai pret šo “kreiso ekoloģiskumu” pamatā ir nopietnāka iebilde. Proti, kreisajā kontekstā aizrautība ar vides problemātiku kļūst par sava veida politisku reliģiju.

Vācu izcelsmes amerikāņu politiskais filozofs Ēriks Fēgelins (1901-1985) rakstīja par politiskajām reliģijām, norādot, ka pēc tradicionālās reliģijas, ja tā var teikt, noiešanas no skatuves, vieta tukša nepaliek un reliģijas vietā nāk dažādas politiskās un uz cilvēka zināšanām par sevi orientētas idejas, kuras ieņem tradicionālās reliģijas vietu. Fēgelina un viņa sekotāju skatījumā tādas pirmām kārtām ir boļševisma sludinātais komunisms, eiropeiskais fašisms, nacionālsociālisms, taču arī marksisms kā tāds. Man ir aizdomas, ka saprātīgāk noskaņotie labējie kreiso aizrautībā ar ekoloģisko problemātiku saskata šādas politiskas reliģijas iezīmes un tas traucē racionālāk apspriest reālas ekoloģiskās problēmas. Ekoloģiskajam kreisumam tik tiešām veidojas savu svēto virkne – piemēram Grēta Tunsberga – un sava mācība, kurā netrūkst elementu, par kuriem “klasiskie” kreisie būtu pārsteigti.

Bet vai labējo noliegumā par klimata pārmaiņu jautājumu arī nav saskatāmas šādas politiskas reliģijas iezīmes?

Jā, tam varētu zināmā mērā piekrist. Ekoloģisko problēmu noliegšana – it īpaši dažu populistisku politisku partiju un strāvojumu gadījumā – arī iegūst ticības apliecības statusu. Tas gan jāskata plašākā kontekstā – par modernās sabiedrības attieksmi pret zinātni un tās pētījumu rezultātiem kopumā. Jāteic, ka liela daļa 21.gadsimta sabiedrības vēl joprojām ir mītu un politisku reliģiju pārņemta un tādā nozīmē jālieto franču filozofa Bruno Latūra vārdi par to, ka “mēs nekad neesam bijuši moderni”. Cits jautājums, vai tas ir labi vai slikti.

Parasti par kreisumu runā kā par antitēzi kristietībai. Tajā pašā laikā ir virkne liberālu mācītāju, kuri uzskata, ka Jēzus bija īstens kreiso ideju pārstāvis ar savu visaptverošās iekļaušanas, vienlīdzības un nediskriminācijas pieeju. Kā jūs uz šo zināmo intelektuālo provokāciju raugāties?

Es diezgan piesardzīgi izturos pret to, ka mūsdienu modernās parādības atvedina uz kādiem seniem vēsturiskiem notikumiem, mēģinot tajos saskatīt kādus modernus kontekstus. Lai gan vairāki filozofi, jau pieminētais Fēgelins un 20.gadsimta sākuma izcilais sociologs Makss Vēbers, teiktu, ka reliģiskās domāšanas struktūras pārvērstā veidā ir klātesošas arī mūsdienās visnotaļ sekulāros ideoloģiskajos strāvojumos. Es jau teicu, ka kreiso saplūsmē ar ekoloģiskajām problēmām ir vērojams zināms mesiānisms. Šajā kontekstā ir vērts pārlasīt Umberto Eko romānu “Rozes vārds”, kurā redzams, ka reliģiskās idejas ir arī veids, kā mainīt pastāvošo sociālo kārtību. Es teiktu, ka arī mūsdienu kreisumā ir vērojamas reliģiskas iezīmes, piemēram, universālā taisnīguma ideja un cīņa par to, ko pauž, piemēram, Džūdita Batlere. Tajā pašā laikā vērts uzsvērt, ka gan kristietība, gan kreisums nekad nav bijis monolīts reliģisks vai idejisks strāvojums, tās ietvaros ir piedāvātas gana dažādas idejas un to lasījumi, tostarp ļoti radikāli.

Sabiedrībā ir vērojama izteikta prasība un vēlme pēc taisnīguma un vienlīdzības, lai kā tas arī katru reizi neizpaustos. Visizplatītākais ir uzstādījums – lai tie tur, augšā, padzīvo ar minimālo algu. Proti, tā ir izteikta nepatika, ka ir kādas, nosacīti runājot, bagātās un priviliģētās sabiedrības grupas. Tajā pašā laikā lielākā daļa sabiedrības nekad neatzīs, ka tai ir tuvas kreisās idejas. Viņi sevi ar tām neasociēs. Līdz ar to jautājums, vai nepatika pret kreisumu nav padomju laiku trauma, lai gan liela daļa cilvēku, paši to neapzinoties, savā domāšanā ir izteikti kreisi?

Noteikti tā ir padomju laika trauma. Ja kādam cilvēkam vecumā pēc 40 gadiem jautās, ar ko viņam asociējas kreisums, skaidrs, ka viņš minēs padomju laikus un marksismu ļeņinismu. Ja ir trauma, tad ar to nevar vienkārši tikt galā – to zinām arī fiziska un psiholoģiska rakstura traumu gadījumos. Noteikti pastāv arī sabiedrību un pat veselu kultūru mentalitātes sociāli ilgi dziedējamas vai ļoti lēnām pazūdošas traumas. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka liela daļa cilvēku savā runā nemaz neatpazīst padomju laika diskursu, kuru viņi labprāt lieto. Tā nav tikai attieksme pret politiķiem, tā ir arī attieksme pret zinātniekiem, ekspertiem, visiem tiem, ko kādreiz uzskatīja par “establišmentu”. Es arī esmu pamanījis, ka cilvēki, kas kritizē kreisumu, savā runā izmanto marksisma ļeņinisma leksiku, turklāt tas notiek, visdrīzāk pašiem to neapjaušot. Bet, ja sabiedrībā kopumā nav cieņā izglītība, tad kā var sagaidīt, ka tajā būs zināšanas par idejisku strāvojumu izcelsmi un vēsturiskajiem likteņiem?

Vai padomju laiku totalitārā ideoloģija patiešām bija kreisa? Kā ar kreisumu sadzīvo padomijā izteiktais orveliskais princips, ka daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem? Vai Šarikovs no Mihaila Bulgakova “Suņa sirds” patiešām bija kreisais?

Kreisajai teorijai un ideoloģijai ir bijuši ļoti daudzi virzieni, tas nekad nav bijis monolīts strāvojums. Ne velti taču runā, piemēram, par Rietumu marksismu, par dažādām kreiso kustībām pasaulē, kur katrai no tām ir arī savs savdabīgums. Tajā pašā laikā modernā Eiropa bez kreisuma elementa nekad nav pastāvējusi. Līdz ar to ir bijuši kreisie novirzieni, kuros šarikovi tiešām ir dzīvojuši, arī Rietumeiropā ir bijuši savi maoisti un staļinisti. Ja teiksim, ka Padomju Savienības ideoloģija diez vai bija kreisa, tad tomēr redzēsim totalitārisma principus daudzu kreiso teorētiķu darbos, uz kuru izteikumiem šī ideoloģija bija uzbūvēta. Kreisums var būt arī tāds, kādu to redzējām Padomju Savienībā. Te nav vērts censties glābt kreisumu tā, ka norobežo to no 20.gadsimta totalitārām idejām. Gan kreisajiem, gan, starp citu arī labējiem strāvojumiem 20.gadsimtā ir bijušas ļoti radikālas izpausmes.

Vai mūsdienu Latvijai ir vajadzīgas kreisas idejas un kreisi noskaņotas partijas? Vai ir pamats baidīties no kreisuma?

No kreisuma nav jābaidās, ja vien zinām, ar ko ir darīšana. Partija “Progresīvie” savu kreisumu sakņo, kā es ceru, pilnīgi citos eiropeiskos avotos, nevis vairs marksismā ļeņinismā un arī ne radikālā maoismā vai staļinismā. Idejas ir jāstudē un jāzina, citādi tās sāk savu ambivalento spēli ar mums, un šīs spēles sekām mēs bez zināšanām neesam gatavi. Tāpēc universitātēs vajag studēt marksismu – ne tikai tāpēc, lai panāktu viedokļu daudzveidību vai parādītu ideju vēsturisko likteni, kas iededzinājis daudzos cerības un tajā pašā laikā arī vedis pie ļoti drūmām sekām miljoniem cilvēku dzīvēs. Jāmāca Markss, bet jāmāca arī Bērks, Hēgelis, Mills, Šmits un daudzi citi, kuru idejām bijis svars Eiropas vēsturē un kuru domas atraisa studentu prātus kustīgumam, kas arī ir studiju mērķis. Jāuzmanās tikai no tā, lai kreisās idejas netiktu pasniegtas kā vienīgi pareizās, un te saskatu lielu jauniešu izglītošanas darbu.

Jūs esat mācībspēks universitātē, līdz ar to kā jūs redzat, vai ir pamats uzskatam, ka mūsu augstskolas ir “kreiso kalve”, studenti tiek indoktrinēti un tās pārņēmusi “sarkanā profesūra”?

Es teiktu, ka tā nav mūsu situācija – kaut vai tāpēc, ka ilglaicīgi nepietiekami finansētās sociālās un humanitārās zinātnes drīzāk ir bijušas orientētas uz institucionālu sadzīvošanu, nevis skaidri profilētām akadēmiskām diskusijām un – sociāli un politiski raugoties – sabiedrības izaugsmei vajadzīgiem ideju konfliktiem, kas iespējami tad, kad ir pietiekami daudz līdzekļu dažādi idejiski vērstu domnīcu noturīgam darbam un ideju izstrāžu procesam. Tas neizslēdz to, ka universitātēs vērojama cita parādība: ne vienmēr nošķir ideju apguvi no ne līdz galam apzinātas raudzīšanās caur ideju prizmu. Studentiem ikreiz jābūt skaidrībai par to, no kādu ideju un teoriju skatpunkta tiek aplūkoti mūsdienu pasaules fenomeni un procesi. Šobrīd es neredzu nekādu “sarkano profesūru” un draudus, ka universitātes pārvērstos par izteikti kreisām mācību iestādēm. Neizslēdzu tomēr, ka daudz nopietnākas idejiskas diskusijas, palielinoties finansējumam un zināšanām, kā arī izpratnei par ideju un sabiedrības saistību, mums vēl ir tikai priekšā.

Ja mēs runājam par idejiskiem strāvojumiem, vai mēs par tiem vispār varam runāt tādās labās un ļaunā kategorijās, ka viens strāvojums ir ar plusa zīmi, cits ar mīnusa?

Polemika starp strāvojumiem, protams, pastāv, tāpat kā savstarpējas ideju cīņas. Tas, kas izskatās kā ideju pretruna un cīņa, tātad konflikts, antagonisms, nesaskaņa, var izrādīties veids, kā modernā sabiedrība pastāv. Rīgā dzimušais filozofs Jesaja Berlins savā esejā “Divas brīvības” izteicās, ka idejas tikai šķietami dzīvo klusu dzīvi profesoru kabinetos. Nē, tās pat ļoti neprognozējami ietekmē sociālo un politisko dzīvi, un 20.gadsimts ir teiktajam skaudrs liecinieks. Tādā ziņā cīņa par idejām vienmēr ir bijusi modernās sabiedrības daļa. Un daļa no ideju lomas modernajā sabiedrībā ir arī šo ideju ambivalence. Ja mēs raugāmies uz Skandināviju, tad tur ilgi bijušas klātesošas sociāldemokrātiskās idejas, kas līdz šim politiskā nozīmē nav apdraudējušas sabiedrību. Taču pašlaik, kad šīs idejas tiek piemērotas visiem Skandināvijā dzīvojošajiem cilvēkiem, tostarp lielajam imigrantu īpatsvaram, mēs redzam, ka tiek ciesta neveiksme. Brīnišķīgā vienlīdzības ideja šodienas Zviedrijā ir novedusi pie imigrantu klanu un bandu cīņām Stokholmas priekšpilsētās. Vienlīdzība un sociālās garantijas bez pienākumiem, noteiktām vērtībām un reālas sociālas integrācijas ir tukša skaņa.

Šajā kontekstā jautājums – vai piekrītat tēzei, ka pie Eiropas Savienības neveiksmīgās imigrācijas politikas ir vainojami kreisie politiķi?

Manuprāt, drīzāk vajadzētu runāt par Eiropas pašizpratnes krīzi jaunajos apstākļos – imigrācija, karš, politisku ideju šūpošanās vērtību jautājumos -, nevis par tikai neveiksmīgu integrācijas politiku. Un par to, vai ir skaidrs, ko tieši Eiropa saprot ar iekļaušanu un integrāciju, tiesībām un pienākumiem. Tādā nozīmē nevar teikt, ka šajā krīzē būtu vainojamas kādas konkrētas politiskas partijas, jo lēmumi, piemēram, par imigrāciju, nebūt netika pieņemti Eiropas kreisajā nometnē. Iemesli imigrācijas krīzei ir laikam gan daudz dziļāki par kādu partiju politisko kursu.

No vienas puses, kā mēs redzam, Eiropa nevar atļauties nekontrolētu imigrāciju, no otras, padarot Eiropu par neieņemamu cietoksni, vai arī kaut kas nezudīs no eiropeiskās identitātes un vērtībām, kurās tā balstās?

Jūsu jautājums tieši ļoti labi raksturo pašreizējo situāciju. Ja mēs raugāmies uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un uz vēsturisko Franču nacionālās sapulces cilvēka un pilsoņu tiesību deklarāciju (1789) uz Eiropai vēsturiski būtisko kristietības tikumu fona, tad kopējais eiropeiskais refrēns aicina būt pretimnākošiem un iecietīgiem, respektēt cita cilvēka brīvību un personu. Tajā pašā laikā jāatceras, ka imigrācijai ir daudzi un dažādi motīvi un cēloņi, kurus samest vienā katlā uz civilizāciju konflikta un multikulturālisma ideju fiasko fona nebūtu pareizi ne tikai no Eiropas integritātes, bet arī no Eiropas drošumspējas aspektiem. Mēs labi zinām, ka ne visi imigranti vēlas pieņemt Eiropas vērtības un integrēties sabiedrībā, kura tiem piedāvā idejiskus principus dzīvei, kurus tie nemaz nedomā likt par savas dzīves pamatu.

Sarunu noslēdzot, kā nākotnē tālāk vajadzētu attīstīties kreisajām idejām, un vai ir kas, par ko jūs bažītos?

Pozitīvais scenārijs būtu, ja tie, kas saka, ka pārstāv kreisās idejas, apzinātos, kas tās ir citu eiropeisko ideju kontekstos. Svarīgi, lai kreisās idejas nebūtu vienīgās, lai arī mums, Latvijā, būtu labi pārstāvēts un apzinātāk lietots ideju spektrs, kas veidojis moderno Eiropu.

Foto: Ekrānšāviņš no Youtube