Bauskas pilsētas Dome nolēmusi sveikt labākos vidusskolu absolventus.
Bauskas pilsētas Dome nolēmusi sveikt labākos vidusskolu absolventus. Iespējams, ka balvās tikšot pasniegta pildspalva, kura veiks arī zīmoga funkcijas, varbūt tas būšot kalkulators ar pulksteni. Nenoliedzami, ir patīkami izvēlēties dāvanas. Vēl neapstrīdamāk – ir gandarījums tās dāvāt tiem, kas to pelnījuši. Šoreiz tie ir skolu absolventi. Tieši šie un ne citi ir labākie…
Taču tas nebija nemaz tik sen, kad, sākot iet skolā, viņi kopā ar citiem tikpat maziem un pārgalvīgiem bērneļiem ieņēma vienādas starta pozīcijas. Taču skolā viņi nokļuva komandā, kurā katram dalībniekam gluži kā basketbolā tika iedalīta noteikta loma – uzbrucējs vai aizsargs, kapteinis vai mūžīgais sēdētājs uz rezervistu soliņa… Skolotājs, protams, trenera lomā. Cik daudz pedagogs var veicināt vai iznīcināt bērna vēlmi «spēlēt» tieši to lomu komandā, kuru vēlas viņš pats, nevis to, kura viņam kaut kādu iemeslu dēļ tiek piešķirta?
Cik daudz lomas piešķiršanu nosaka vide, no kuras bērns nāk? Vai vecāku nepieskatītai atvasei tiek piedāvātas tās pašas iespējas, kas apčubinātam lolojumam? Vai nepieskatītajam netiek biežāk teikts: tu nevarēsi! Vai apkārtējie visgudri nenovelk, ka no «tāda» jau nekas neiznāks?
Šīs pārdomas manī raisīja kāds zēns un attieksme pret viņu. Puika mācās pirmajā klasē kādā Rīgas vidusskolā, taču tādus bērnus var sastapt arī mūsu rajona pilsētas un lauku skolās. Viņš ir skaļš vietā un nevietā, viņa leksikā ir daudz rupju vārdu. Jādomā, tie skan viņa ģimenē. Šādi rīkojoties, viņš neapzināti atgrūž no sevis. Klases audzinātājai arī negribas izprast viņu, jo ar paklausīgiem un pieklājīgiem bērniem no labām ģimenēm ir vieglāk strādāt… Ja viņa enerģiju nenovirzīs pareizā gultnē, zēns nekad nekļūs par labāko absolventu.
Es tikai aptuveni atceros stāstu no kādas grāmatas, kurā skolotāja par godājamiem cilvēkiem izaudzināja bērnus, kam ik uz soļa bija stāstīts: tu to nevarēsi. Viņa aizliedza lietot vārdu «nevaru». Lielākoties vārdi bez priedēkļa «ne» ir īstie un iedarbīgākie, lai veidotu labākos.
Kļūdīties ir cilvēcīgi. Zināms teiciens, ka ārsti savas kļūdas apbedī, arhitekti apstāda ar efejām. Taču skolotāju «kļūdas» (ar to domāju pietiekamu uzmanības neveltīšanu ikvienam bērnam) dzīvo mums tepat blakus.
Finišā vienmēr būs kāds labāks par pārējiem kā sportā. Starta pozīcijās vienmēr visi būs vienādi. Paliek jautājums: cik daudz ir atkarīgs no trenera vēlēšanās attīstīt katrā audzēknī labāko?
