Zied atkal viens pavasaris brīvajā Latvijā, bet vēl aizvien ceriņziedu ķekaros iekrīt pa izmisuma un bezpalīdzības asarai.
Zied atkal viens pavasaris brīvajā Latvijā, bet vēl aizvien ceriņziedu ķekaros iekrīt pa izmisuma un bezpalīdzības asarai. Mūsu tautas likteņa lēmēji pieņem greizus un sev izdevīgus likumus, atstājot bez palīdzības bērnus, vecos ļaudis un slimojošos.
Savu protestu visām negācijām varu izteikt tikai satīriskos dzejolīšos, kas rakstīti ar sāpi sirdī un rūgtu smaidu uz lūpām.
Ļaudis saprot, spriež un domā,
Tomēr paliek muļķu lomā,
Jo no mūsu domas tās
Dzīvē nekas nemainās.
Strādniekiem ir maza alga,
Ķeras bezdarbnieks pie valga.
Vecāki, kam nav, ko dot,
Sūta bērnus ubagot.
Zemnieciņš vairs nepļaus sienu,
Pārdos govis, neslauks pienu.
Nav vērts zemi art un sēt,
Jāiet zagt vai spekulēt.
Politiķiem apnīk gaudas.
Pēdas septiņas bez naudas
Nabadzīgai tautai dos,
Ja par viņiem nobalsos.
