Zemnieks iecavnieks JĀNIS ĒRGLIS dalās pārdomās par Latviju un valsts «kursu» uz Eiropas Savienību. Zemnieka viedoklis nav ES glaimojošs.
Zemnieks iecavnieks JĀNIS ĒRGLIS dalās pārdomās par Latviju un valsts «kursu» uz Eiropas Savienību (ES). Zemnieka viedoklis nav ES glaimojošs.
Bez savas pārtikas tauta var zaudēt neatkarību
– «Latviešiem piemīt viena riebīga īpašība, proti, – viņi vienmēr ar prieku uzņem idejas, kas nāk no ārpuses.» Šī doma, ko pirms daudziem desmitiem gadu paudis Zemgales puses rakstnieks Edvarts Virza, joprojām aktuāla šodien. Mēs turpinām lielā priekā aplaudēt visam, ko iesaka, prasa un diktē dažādie Eiropas Savienības komisāri.
Nav argumentu, kuri ļautu atdot ārzemniekiem zemi, kas ir svēta un slacīta latviešu asinīm. Par sviestmaizi to atdodam… No morālā viedokļa šīs lietas nemaz neiet kopā. Ja zemi iztirgos, atņems pamatu lauksaimniecības attīstībai. Laukiem jau tagad neredz nākotnes vīziju.
Mums Eiropas Savienība atļauj pārdot sviesta un siera tonnas ierobežotā daudzumā. Bet pretī jāsaņem ar dioksīnu pilna lopbarība. Ved iekšā ķimizētus un pat bojātus produktus.
Ja importē pārtiku no valstīm, kas atrodas no mums «uz leju pa meridiānu», – piemēram, apelsīnus, banānus, tas ir saprotams. Taču nekādi nav pamatojams tas, ka ieved pārtiku no zemēm, kas ir «uz vienas paralēles» ar Latviju, – gaļas, piena izstrādājumus. Mēs tikai 16 procentu vietējā ražojuma produktu ēdam. Kāpēc tā? Latvijas zemnieki par savu produkciju saņem divas trešdaļas no tās pašizmaksas. Zigmunds Skujiņš «Lauku Avīzē» rakstīja, ka neatkarību tauta var zaudēt, arī neapgādājot pati sevi ar pārtiku. Uzskatu, ka mēs uz to ejam.
SAPARD – lāča pakalpojums
– Par lielu aplaimojumu Latvijai tiek uzskatīti dažādie Eiropas Savienības strukturālie, palīdzības fondi. Manuprāt, tie ir lāča pakalpojums mums. Kā šo fondu naudu izlietot, kā to menedžēt, nosaka vienīgi Eiropas Savienība. SAPARD, PHARE arī viņi diktē. Man kartupeļu audzēšanai SAPARD nauda nepienākas, stādāmo mašīnu nevaru iegādāties ar tā palīdzību. Cik zinu, šie līdzekļi netiek arī cukurbiešu audzētājiem.
Kādu tehniku iegādāties, piemēram, graudaudzētājiem, arī Savienība nosaka, jo ir tikai atsevišķas firmas, kuru ražojumus drīkst pirkt. Un tie, protams, ir rietumnieku ražojumi. Tātad noiets ir Eiropas Savienības valstu uzņēmumiem. Un kur nu vēl pašu Eiropas konsultantu bari, kuri dārgi jāapmaksā! Arī tur aiziet liela daļa šīs tā sauktās palīdzības naudas. Tā viņi tur «fārējas» un «sapardojas», es varu teikt, ka man no tā nav nekāda labuma, jo manai saimniecības specializācijai šī nauda nepienākas. To nav iespējams dabūt vēl daudziem, bet kopumā Latvijai tas ir lāča pakalpojums.
Ja šos Eiropas Savienības viltīgos gājienus neatmaskosim un necentīsimies aizkavēt, notiks tas, par ko jau agrāk brīdinājis Edvarts Virza: «Jo paši cēluši mēs būsim tad to tiltu,/ Pa kuru stiprie nāks un paņems mūs ar viltu.»
