Esmu apzinīga vecmāmiņa spēka gados un cenšos palīdzēt meitai un znotam audzināt bērnus.
Esmu apzinīga vecmāmiņa spēka gados un cenšos palīdzēt meitai un znotam audzināt bērnus.
Šis gads jaunajai ģimenei tiešām ir grūts, jo Anniņai ir divi gadi, bet Reinītim tikai seši mēneši. Abiem šķiļas zobiņi, tiek teikti pirmie vārdiņi un ir arī pirmie nedarbi.
Nakts ļembasts
Kādu vasaras rītu, kad dienu solīja versmainu, jau agri posos pie bērniem. Gribēju ierasties pirms astoņiem, paņemt mazos un doties sakopt kapus, kamēr nav karsts. Lai taču Māra un Ansis sestdienas rītā dabū izgulēties!
Atslēdzu durvis (man ir sava atslēga), iegāju virtuvē un jutu, ka visi vēl saldi guļ. Vēlāk uzzināju, ka ap četriem rītā bijis pamatīgs trādirīdis. Anniņa pa miegam iebāzusi kāju gultas redelēs tā, ka vairs ārā dabūt nevar. Meitēns raudājis pilnā kaklā, mamma uztraukusies, tētis meties uz virtuvi. Māra domājusi – vai tiešām pēc cirvja vai āmura, ar ko gultas redeli salauzt? Izrādās, Ansis paņēmis no ledusskapja margarīnu, lai ieziestu mazajai dūjai kājiņu un to izdabūtu no redeļu spraugas. Tikai pēc brīža abi attapušies, ka redeļu šķērskoks ir viegli paceļams, un kāja atbrīvota. Tad nu mamma pielikusi pie krūts Reinīti, jo arī viņš ļembasta laikā pamodies. Pēc tam visi laimīgi aizmiguši.
Kņada virtuvē
Sāku pamazām virtuvē rīkoties un pārkārtoju savus plānus. Ja jaunie guļ, lai guļ. Pēc laiciņa saausos – kāds kaut ko murmulē. Kā tad! Reinītis, kurš guļ vienā istabā ar vecākiem, jau dudina savā nodabā. Naktī Māra dēla gultiņu pievelk cieši klāt savai, lai nav jāskraida. Iegāju uz pirkstgaliem istabā un izņēmu mazdēlu no guļvietas. Tas mums izdevās tik skaisti, ātri un klusi, ka neviens nepamanīja.
Aizvēru durvis, un mēs ar Reinīti virtuvē jauki dzīvojāmies. Uzliku pusdienām zupu vārīties, cepu kabacīšus, griezu gurķus salātiem, vārīju oliņu mazdēla brokastīm. Pagāja apmēram stunda, es nodomāju – varēšu apcelt vecākus, ka tā jau viņiem var nolaupīt bērnus.
Pazudis dēls
Pēkšņi dzirdēju – klaudz durvis un kāds smagiem soļiem skrien. Virtuvē gluži zaļgana iedrāzās mana meita Māra. Ieraudzījusi mūs, viņa atkrita pret stenderi un ķēra pie sirds. Izrādās, meita bija pamodusies un ieraudzījusi, ka gultiņa tukša. Pirmā doma viņas pusaizmigušajās smadzenēs bija – laikam naktī, pēc barošanas, bērnu nolikusi garām gultiņai. Mārai neienācis prātā, ka es varētu būt atnākusi. Nekur Reinīša neredzēdama, viņa uzrāvusi vīru gultā vai stāvus, sākusi raudāt. Ansis gan tūlīt ieteicies: «Noteikti mamma atnākusi.» Tad Māra īstā lāču mātes dipadadapada solī skrējusi uz virtuvi, kur, protams, mēs abi bijām.
Drīz lēnām un mierīgi visi cēlās augšā, ēdām brokastis un ap vienpadsmitiem devāmies uz kapiem. Pēc tam palīdzēju Mārai dārzā izžaut izmazgāto veļu, vārīju mazulim saknītes, konservējām gurķus. Ansis ķimerējās ap mašīnu, laboja šķūnim jumtu. Ap četriem, kad devos uz mājām, abi bērni gulēja diendusu. Izrādās – tiklīdz biju pie vārtiņiem, mazie esot pamodušies. Nav viņiem miera, kad bērnu «laupītāja» aizgājusi…
Vecmāmiņas stāstīto pierakstījusi INGA MUIŽNIECE
