Nacionālajā teātrī šovakar, 17. oktobrī, pirmizrāde. Uz VEF kultūras pils skatuves dēļiem gaitas sāk Blaumaņa skatu lugas «Ugunī» varoņi.
Nacionālajā teātrī šovakar, 17. oktobrī, pirmizrāde. Uz VEF kultūras pils skatuves dēļiem gaitas sāk Blaumaņa skatu lugas «Ugunī» varoņi.
Savu mīlestības stāstu izdzīvo Aurēlija Anužīte un Mārcis Maņjakovs – Kristīne un Edgars.
Lai nebūtu jālasa grāmata
Izrāde nepārsteidz. Uz to arī būtu grūti cerēt, jo lugas darbība daudziem ir zināma. Skatītājiem gan jābūt gataviem, ka zālē līdzās sēdēs daudz skolas bērnu, kuru uzvedība mēdz būt ļoti dažāda. Tas jau kļuvis par tradīciju – obligātās literatūras inscenējumus iekļaut skolēnu ekskursijās. Kāda Ogres vidusskolas audzēkne tā arī atzina, ka braukusi izrādi skatīties, lai nebūtu jālasa grāmata.
Jaunietei taisnība, jo no skatuves skan visi klasiskie Blaumaņa teksti. «Mamm! Vai tad es tiešām lai sevi pārdodu!», pretodamās mātes uzstājībai precēties ar Akmentiņu, izsaucas Kristīne. «Es negribu iziet pie vīra, kam ir tikai krietna mugura vien. Es gribu tādu, kam arī ir krietns mugurkauls,» Kristīne salti atraida Vīskreļa bildinājumu. «Viņš mani nesveicina,» baronam par Edgaru sūdzas Frišvagars. «Kāda darīšana Frišvagara kungam stallī? Vai viņš pieder pie zirgiem?» tā Edgars pamato savu nepatiku pret Alaines muižas pārvaldnieku.
Zīmīgie dialogi
«Es esmu kā putns, kam nupat salauzti spārni. Ja jūs apsolaties.., ja jūs tāpat domājat, kā nesen atpakaļ pilī izsacījāt, tad … ņemat manu roku,» Kristīne pēc kārtējā Edgara gājiena uz krogu pati piedāvājas Akmentiņam. «Bet nu es reiz gulēšu grāvmalē skrandās un tu man ar Akmentiņa divjūgu aizbrauksi garām! Un tava sirds būs palikuse tik salta un netaisna, ka tu baznīcā pateiksies Dievam, ka viņš tev ļāvis izbēgt no tāda vīra, un … un … tās būs beigas,» Edgars vēl pēdējo reizi cenšas iežēlināt Kristīni. «Es varu tikai mīlēt. Es nolieku savas vieglās dienas… nesīsim tad arī kopā to krustu, kas mums abiem tiks uzlikts,» ar šiem Kristīnes vārdiem izskan izrāde.
Režisora veikums nav jūtams
Voldemāra Šoriņa iestudējums patiesi atgādina lugas lasījumu, jo, šķiet, režisors nav centies izrādes tapšanā piepūlēties. Iestudējumā nav jūtama viņa interpretācija, režisora rokraksts. Nav izprotams, ko V. Šoriņš vēlējies pateikt – atklāt muižas vidi, kura degradē personību, rādīt Kristīnes aklo jeb varbūt skaisto mīlestību.
Klasisku, daudzreiz izrādītu darbu jauns iestudējums tā veidotājiem uzliek papildu pienākumus. Skatītājs saturu pārzina, viņu interesē interpretācija, lai varētu par to domāt, diskutēt, pieņemt vai noliegt. Scenogrāfes Agnes Goiževskas, muzikālā noformētāja Valda Zilvera veikums nepalīdz skatītājam iejusties notiekošajā, nerosina viņa iztēli.
Skaistā Aurēlija
Īpaši augstu nevērtējot režisora veikumu, izrāde tomēr slēpj sevī kādu intrigu. Kā latviešu nacionālās mīlētājas Kristīnes lomā izskatīsies lietuviete Aurēlija Anužīte? Pārsteigums ir patīkams. Aktrises lietuviskais akcents netraucē, taču viņa pilnībā pārņem skatītāju savā varā. Ar skatuvisko šarmu, neuzspēlēti patieso grūtās izvēles tēlojumu. Jāatzīst, Anužītes Kristīne ir viens no retajiem veiksmīgajiem aktierdarbiem šajā iestudējumā. Vēl pārliecina Līga Liepiņa vešerienes lomā, interesants pats režisors Voldemārs Šoriņš barona tēlā. Ir vērts aizbraukt uz izrādi, lai apjaustu laika straujo ritējumu, vērojot Jura Lejaskalna Klengu un salīdzinot viņu ar stalto Akmentiņu filmā «Purva bridējs».
Diemžēl izrādes pārējie vīrieši – Edgars (Mārcis Maņjakovs), Akmentiņš (Ainārs Ančevskis), Alders (Egils Melbārdis) – ir mazpārliecinoši un tēloto varoņu raksturus atklāt mazspējīgi. Edgars, Akmentiņš – tie tomēr ir tēli, kuru atklāsmei nepieciešami aktieri ar skatuvisku un dzīves pieredzi. Blaumanis lugā viņiem atvēlējis maz teksta, emocijas, pārdzīvojums jāizsaka ar skatienu, kustību, cilvēcisko būtību. M. Maņjakovs un A. Ančevskis nepārliecina, kāpēc A. Anužītes Kristīnei viņos būtu jāiemīlas. Līdz ar to aktrises spēle paliek bez pretspēles.
