Vēl pirms dzērvju aizlidošanas neliela baušķenieku velobraucēju grupiņa atgriezās no 600 kilometrīga skrējiena pa Latvijas pierobežas pagastiem.
Vēl pirms dzērvju aizlidošanas neliela baušķenieku velobraucēju grupiņa atgriezās no 600 kilometrīga skrējiena pa Latvijas pierobežas pagastiem. Nobrauktais attālums ir tikpat liels, cik brauciens līdz Varšavai vai gaisa līnijā līdz Helsinkiem.
Novēlot laimīgu ceļu, mazliet nobažījies, Bauskas 1. vidusskolas direktors Raimonds Žabovs izvadīja ceļā šīs skolas skolotāja Anda Jauntēva komplektētu grupiņu no 12. klases audzēkņiem. Direktora bažas nebija veltīgas. Jau pirmajā ceļa posmā braucienu pārtrauca puse dalībnieku. Palika trīs meitenes, visas no laukiem. Sīkstas, izturīgas, kuras spēja veikt šo attālu mu. Tas nebija brauciens brauciena pēc. Tā saturs ir pavisam cits.
Visur kā pie radiem
Šajā Kurzemes pažobelē – ne mazums negaidītu dabas un vēstures paradoksu. Tas ir garš stāsts, tāpēc tikai īsi par dažām šīs pamales vēstures lappusēm, kuras nevēlamies atcerēties, bet ar tām te jāsastopas. Un vēl – par ļaudīm, kurus nevar vienaldzīgi pieminēt.
Kādam Nīgrandes pagasta zemniekam lūdzu ūdeni, ko ieliet velosipēda baloniņā. Viņš pagrieza muguru un nīgri novilka: «Ēēēē. Ko tu te ar savu ūdeni! Piens labāks.» Un vilka no akas striķī iesietu piena kannu. Augstkalnes pagastā kāda pensionēta lauku skolotāja nobažījusies: «Vai jums ceļa maizīte ir? Ar to te pagrūti.» Un apgrie žas, lai ietu savā ķēķī to sagatavot.
Citā pagastā vakara satumsā sirms zemnieks veda mūs uz siena šķūnīti. Tajā vēl smaržo vasara. No rīta viņš aicināja: «Nāciet, lūdzu, brokastīs! Sieva gaida. Nav labi doties ceļā neēdušam.» Pati saimniece sirma, sirma. Visapkārt skarba pieticība… Kas mēs viņiem visiem esam, šiem ļaudīm? Nekas. Barikādēs visi bijām radi. Pie viņiem tādi kļūstam arī šodien.
Pareizā dieva altāris
Arī citas šīs Kurzemes pamales zemnieku sievas ierādīja naktsvietu savu īpašumu skaistākajās vietās. Viņu vecvecvecmāmiņas, no kurām mantota tikumība un labestība, Mežmuižā dievticīgie kristieši dzīvas sameta ugunī. Tas tika darīts pēc ļoti dievbijīgās Kurzemes hercoga Fridriha atraitnes Elizabetes Magdalēnas norādījuma, kura nesaudzīgi vajāja jaunas, skaistas zemnieces, uzskatīdama tās par raganām. Un tāpēc sekoja šīs sadistiskās slepkavības. Tas bija 17. gadsimtā. Mežmuižas baltā baznīca nosaukta hercogienes vārdā.
Lažas pagastā atradās Dzintares pilskalns un pils, kuru aizdedzināja dievticīgie iebrucēji. Tos kuršus, kuri glābās no liesmām, kristieši visus noslepkavoja. Tas bija 1261. gads. Šajā sakarībā pieminama arī mūsu Mežotne, kur kristieši izdarīja nelietīgu masu slepkavību paša bīskapa Alberta virsvadībā ar sekojošu laupīšanu. Tas bija 1220. gads. Pastāv baznīca, kura nosaukta viņa vārdā.
Kristīgajās skolās un skolu kapelās par savas ticības vēsturi un zeltīto altāru melnajām ēnām – ne vārda.
Nepareizā dieva altāris
Kurzemes pašā pažobelē, Sakas pagastā, zem neliela ozola atrodas apmēram metru augsts akmens ar izcirstu apaļu iedobumu tā augšgalā. Pat krietnā ziemas salā tajā nesasalst ūdens. Tas mūsu senču dievu altāris, kuru kristieši nepaspēja sadauzīt kā nepareiza dieva nepareizu altāri.
Šajā pamalē atrodas arī Māras svētnīca. Apmēram pusmetru augsts akmens krāvums ar spēcīgu enerģētisku strāvojumu, tāpat kā altārim. Šīs minerālu fizikālās īpašības bija ievērojuši mūsu piejūras senči un iekārtojuši savas svētvietas. Cienot pagātni, atbraucēji te ziedo senču dieviem, atstājot altāra iedobumā monētiņas un ēdamlietas. Arī Bauskas 1. vidusskolas meitenes atstāja savu ziedojumiņu. Lai paņem kāds zvēriņš vai putns – daba. Mēs visi no dabas. Arī mūsu dievības. Tās mūs nenoniecina. Neuzspiež mūsu niecīgumu.
Kāpēc mums dziedāt svešu dziesmu?
Kurzemes pamales kultūrvēsturiskās, tikumiskās un dabas vērtības un pagātnes traģēdiju vietas dod spēcīgu impulsu atziņai, ka mums pašiem ir savs evaņģēlijs. Visas tautas radīts evaņģēlijs. Radīts dzīves sūrumā zem kristiešu pātagām. Tās ir LATVIEŠU TAUTAS DAINAS. Un mūsu dievi meklējami mūsu pašu evaņģēlijā. Atklājot Lestenes brāļu kapus, pat svētie tēvi citēja šo mūsu evaņģēliju. Mūsu vēstures gaitai atbilstošu vārdu viņu evaņģēlijā nav. Kurzemes otrā malā «nepareizais» zemnieks savas viensētas malā pēc sava evaņģēlija krusta vietā uzcēlis pieminekli zirga velkamam arklam. Tas – viņa cerība un ticība. Ar cēlu pagātni un cēlu tagadni.
Kurzemes pamale nav tukša mala. Tā – daudzu mūsu domu sakārtošanas mala. Te noskrietie kilometri nav tukši kilometri.
Kurzemes pamalē 2003. gada vasarā
