Hānmēmeles (saukta arī par Ānmēmeles) vai vēlāk par Siliņu dēvētajai pārceltuvei pāri Mēmelei starp Skaistkalni un Jaunsauli pagājušajā gadsimtā bija stratēģiski svarīga nozīme.
Hānmēmeles (saukta arī par Ānmēmeles) vai vēlāk par Siliņu dēvētajai pārceltuvei pāri Mēmelei starp Skaistkalni un Jaunsauli pagājušajā gadsimtā bija stratēģiski svarīga nozīme.
Brunavas pagasta iedzīvotāja Ieva Melne, pēdējā pārceltuves saimniece, atceras, ka prāmis darbību pārtrauca pagājušā gadsimta 70. gadu beigās. Ieva Melne pārcēlājas prasmi pārņēma no vecākiem Olgas Bojastes un Jāņa Juškevica. Pirms Ievas tēva šo darbu veicis kāds Tomiņš. Savukārt viņa priekšgājējs bija Skaidrītes Liepas tēvs Jānis Šēpers.
Skaidrīte patlaban dzīvo Gailīšu pagasta «Žubītēs», bet bērnību pavadījusi Skaistkalnes pagasta «Dimantos». Viņa stāsta, ka tēvs par pārcēlāju strādājis no 1944. līdz 1954. gadam. «Cik es sevi atceros, tik arī pārceltuvi,» tā Skaidrīte. Pārceltuve darbojusies dienu un nakti. Tiklīdz kādu cilvēku vai tehniku vajadzējis nogādāt pāri Mēmelei, tā papum bijis darbs. Bērni dzīvojušies pie upes un ziņojuši tēvam, kad kāds jāpārved pāri. Tas varēja būt arī viens cilvēks.
Daudzi rīdzinieki, kuri uzpirka preci no vietējiem, izmantoja pārceltuvi. Tehniku cēla pāri ar plostu, savukārt cilvēkus ar laivām. Cilvēki vēlējās tikt Mēmeles otrā krastā uz toreizējo Paņemūnes skolu, uz Budbergas baznīcu, uz veikalu, arī uz kapiem, uz Kanepenes gadatirgu. Kad tas bija, tad ļaudis jau no vakara stāvējuši rindā pie pārceltuves, atceras Skaidrīte.
Viņas atmiņā saglabājies brīdis, kad parādījušās pārceltuves biļetes. Bērni ar tām spēlējušies. «Es nezinu, kā tēvs norēķinājās ar ceļu daļu, jo mums patika iztīt biļešu rullīšus,» tā Skaidrīte. Upe un laivas, kuras prata taisīt tēvs, viņai vēl aizvien nozīmē ko īpašu.
