Gunārs Armanis ir Rīgas Domes kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vides mākslas speciālists.
Gunārs Armanis ir Rīgas Domes kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vides mākslas speciālists. Viņa pārziņā ir arī inspekcijas arhīvs, kurā glabājas tūkstošiem senu fotoattēlu, pilsētas karšu un citu Rīgas vēstures liecību.
Katru vasaru Gunārs apmeklē dzimto vietu Rundāles pagasta Saulainē, kur ir nācis pasaulē un pavadījis bērnību. Viņa māte Skaidrīte Armane bija Saulaines lauksaimniecības tehnikuma pirmā direktore. Pašlaik viņa dzīvo Inčukalnā.
Izglītības iestādi pēc Otrā pasaules kara no sagrautās Mežotnes pils pārvietoja uz Kaucmindes pili. Vēlāk tehnikumu vadīja Gunāra tēvs Konstantīns Armanis. Saulainē Armaņu ģimene dzīvoja līdz 1960. gadam.
Šovasar notika Saulaines lauksaimniecības tehnikuma absolventu un darbinieku salidojums. Vai jūs to apmeklējāt?
– Parasti cenšos piedalīties, bet šogad par salidojuma norisi uzzināju no laikraksta «Bauskas Dzīve». Pa ceļam uz bērnības mājām iegriezos Bauskas muzejā. Tur kāda laipna darbiniece no avīžu komplekta izņēma un uzdāvināja «Bauskas Dzīves» numuru ar reportāžu par saulainiešu salidojumu. Neesmu bijis tehnikuma darbinieks, arī absolvents ne, toties jūtos lepns, ka piedzimu Kaucmindes pilī.
Tā ir leģenda vai patiesība?
– Neapstrīdams fakts. Mana dzimšanas vieta bija pils otrā stāva guļamistaba. Dzemdības pieņēma no Īslīces izsaukta vecmāte. Vēlāk mamma sacīja: «Cik labi, ka tu nāci pasaulē un atbrīvoji mani no direktores pienākumiem.» Viņa bija bioloģe, kuru vairāk aizrāva pētniecība, nevis administrēšana. Toties tēvam direktora amats izrādījās ļoti piemērots. Viņš bija stingrs, perfekts un precīzs vadītājs.
Kā jūsu vecāki nokļuva Saulainē?
– Mamma ir beigusi Latvijas Universitāti. Pēc kara tika meklēti direktori jaunizveidotām mācību iestādēm, un viņa atsaucās piedāvājumam doties uz Saulaini. Pirms tam mūsu ģimenei nebija klājies viegli. Par tēva «kreisajiem» uzskatiem mammu apcietināja. Mana māsa Gunta ir dzimusi Rīgas Centrālcietumā. Pēc tam viņas abas aizsūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni. Apsardzes dienesta darbinieku vidū mamma pamanīja savu studiju biedru, kurš nekavējoties viņas uzvārdu ierakstīja amnestējamo sarakstā. Tēvs tajā laikā atradās Krievijā.
Kaucmindes pils pēckara gados bija nozīmīgs izglītības centrs. Kādu iespaidu šī vide atstāja uz jūsu attīstību?
– Milzīgu! Es jutos kā drošā patvērumā. Tehnikumā strādāja inteliģenti un aizrautīgi cilvēki. Pilī atradās latviešu vecmeistaru gleznu oriģināli, darbojās plaša bibliotēka. Mans tēvs ilgus gadus bija strādājis par bibliotekāru, tāpēc grāmatām tehnikuma ikdienā bija īpaša nozīme. Es mēdzu klusiņām no dzīvokļa aizlavīties uz bibliotēku un tur pavadīt garas stundas. Neaprakstāmi skaists toreiz bija pils parks – apmēram tāds, kā pašlaik Mežotnē. Parku iekopa Egons Fridrihsons. Viņš arī pieradināja vietējo sabiedrību rūpēties par stādījumiem. Talkās piedalījās darbinieki, studenti, arī mēs, bērni. Šo «Saulaines garu» Fridrihsons vēlāk ieviesa Mežotnē. Man ir sāpīgi staigāt pa bērnības takām, jo Kaucmindes muižas kungu māja tagad atgādina Mežotnes pili pēckara gados.
Vai jums atmiņā ir saglabājušies arī kultūras dzīves notikumi?
– Protams! Katru vakaru Kaucmindes pilī rādīja kino. Mums, bērniem, kinomehāniķis ļāva uznest augšstāvā kārbas ar filmu ruļļiem. Skatītāju zāle vienmēr bija pilna. Es un draugi parasti sēdējām uz grīdas ekrāna priekšā. Toreiz demonstrēja trofeju lentes un padomju lielfilmas par karu. Kad no ekrāna tanki nāca virsū, mēs spiegdami metāmies laukā. Pēc brīža klusiņām vaicājām dežurantei, lai paskatās uz ekrānu un pasaka, vai «sliktie jau aizbraukuši». Ja viņa pamāja ar galvu, atgriezāmies zālē.
Tehnikumā bieži notika ballītes. Būdams pusaudzis, kopā ar tēvu devos uz deju vakariem, jo viņam bija jāraugās, lai studenti uzvestos pieklājīgi. Toreiz visi jūsmoja par jaunizveidoto džeza grupu. Pie bungām sēdēja nākamais komponists Ģederts Ramans.
Konstantīna Armaņa laikā tika radīts pamats modernas sporta bāzes izveidei. Visi, kas vien spēja, piedalījās stadiona celtniecībā. Bija jūtams veselīgs entuziasms, cilvēki strādāja ar prieku.
Varbūt pastāstīsit arī par skolas gadiem? Kur tie aizritēja?
– Bauskas 1. vidusskolā sāku mācīties 1953. gadā. Mana pirmā audzinātāja bija Zinaīda Baļčūne. Katru rītu petrolejas lampiņas gaismā cēlos pulksten sešos, jo ceļš līdz skolai bija tāls. Pagalmā satikos ar pārējiem tehnikuma darbinieku bērniem, lai gar mazbānīša Bauska–Eleja sliedēm dotos uz pilsētu. Ziemā, sargājoties no vējiem, gājām pa aizsalušu grāvi. Šoseja vēl nebija ierīkota, bet pasta rati un kamanas brauca pa veco, līkumoto ceļu. Diendienā mērojot vismaz desmit kilometru, man izveidojās plats solis un atsperīga gaita. Tas bija kolosāls rūdījums, kas dzīvē joprojām noder.
Skolā valdīja milzīgi kontrasti – pēckara smagais mantojums. Klasē bija daži bērnunama audzēkņi ar noskūtiem matiem, Sibīrijas bērni, kuri nesen atgriezušies no izsūtījuma. Skolotāji pret visiem izturējās ļoti sirsnīgi, attiecībās valdīja ģimeniskums.
Konstantīnu Armani bijušie audzēkņi atceras ar cieņas un pateicības jūtām. Kas bija jūsu iecienītākais skolotājs?
– Manuprāt, Kārlis Hammers, jo dziedāšana līdz 14 gadu vecumam man bija pirmajā vietā. Dziedāt korī obligāti vajadzēja visiem. Kārlis Hammers bija tik spilgta personība, ka tās valdzinājumu izjuta ikviens. Tikai ļoti talantīgi pedagogi bērnus spēj aizraut un iedvesmot.
Es ļoti pārdzīvoju negaidīto šķiršanos no Saulaines un 1. vidusskolas. Toreiz vēl nezināju, ka lēmums par dzīvesvietas maiņu nebija tēva brīva izvēle, jo pēc tā dēvētā «Hruščova atkušņa» sākās represijas. Progresīvi domājošu cilvēku kopas tika izklīdinātas. Arī manu tēvu kā nevēlamu ideju paudēju atbrīvoja no tehnikuma direktora amata un piedāvāja pārcelties uz Saldus rajonu.
***
Atmiņas
SKAIDRĪTE ARMANE stāsta par Saulainē pavadīto laiku:
«Gaišākais un bagātākais posms manā dzīvē iestājās 1945. gada martā pēc ierašanās Saulainē. Ar vīru un bērniem dzīvojām spraigā, ārkārtīgi interesantā vidē. Arī saimnieciskā dzīve tehnikumā bija rosīga. To vadīja izcils vīrs – Jēkabs Gailis. Viņa «augstskola» bija paša gūtā pieredze. Vēl atminos jaunu un enerģisku puisi Elmāru Šņori. Viņš mācīja zēniem militārās zinības, bija labs sportists.
Es priecājos, ka mani bērni auga aktīvu cilvēku vidū. Man šķiet, ka Saulaines lauksaimniecības tehnikuma labās tradīcijas nav zudušas. Kā dārgu atmiņu par skaisto vietu Bauskas tuvumā savā grāmatplauktā glabāju Imanta Lancmaņa monogrāfiju par Kaucmindes muižas vēsturi.»
Informācija sniegta, pa telefonu sarunājoties ar «Bauskas Dzīvi»
