Tik neparastas robežas kā Ceraukstes pagastam diezin vai ir vēl kādam citam visā Latvijā.
Tik neparastas robežas kā Ceraukstes pagastam diezin vai ir vēl kādam citam visā Latvijā. No divām pusēm teritoriju ieskauj upes – Mēmele 15,4 kilometru un Mūsa 13,5 kilometru garumā. Upju krastos meklējamas pagasta nomaļākās vietas, kaut arī pilnībā šādam statusam tās neatbilst. Ceraukstes teritorija ir izstiepta, bet attālumi nav garu garos kilometros mērāmi.
No Bauskas braucot, ne pusstunda nepaiet, kad sasniegta zīmīga vieta, kur saduras Brunavas un Ceraukstes robeža.
Pie robežas – uzarts lauks
Aužeļu pilskalns vairs neatrodas Ceraukstes pagastā, ar šo senvietu lepojas brunavieši. Tāda neparasta robežzīme ir abu kaimiņu teritorijai. Rudenīgajā ainavā tikko apvērsta velēna uzliek apkārtnei sulīgu akcentu. To «zīmē» paju sabiedrības «Ceraukste» traktorists Juris Markuss. Kaut arī darbdiena tuvojas vakaram, viņš saka: «Nemaz nejūtu nogurumu, ir viegli strādāt ar jaunu, mūsdienīgu tehniku.» Juris jau 40 gadu vada traktorus, bet neviens nav bijis tik ērts kā «John Deere». Tādēļ nav raižu, kā rudenī uzart visus «Ceraukstei» piederošos vai nomātos laukus.
Mūsdienīgs sižets
Mēmelē (tā sauc māju virkni upei piegulošā teritorijā) kā kinofilmā var šķetināt pašreizē jai lauku dzīvei raksturīgu scenāriju. Dzīvo šeit arī zemnieki, kam saimniekošana sokas. Pats Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centra direktors Mārtiņš Cimermanis nebēg vis projām no dzimtas mājām, bet ik dienu braukā uz darbu Jelgavas rajona Ozolniekos. Viņš palīdz ar padomu mammai Ausmai, kura neatlaidīgi uztur no kādreizējās kopsaimniecības privatizētu fermu un gādā par pienīgu ganāmpulku.
Dzīvo šeit arī ļaudis, kam veiksmes ir mazāk, kuri dažādi piemērojas laikam.
Senmājai būs 100 gadu
Atsvaidzinātām lauku mājām pa vidu paslēpušies «Lavenieki», kas atgādina pelēku kukažiņu. (Senākos laikos tā sauca sirmmāmiņas, kurām piemita īpaša labestība un sirsnība.) Šķiet, rudenīgajās dienās mākslinieki šajā vietā varētu sarīkot gleznošanas stundas. Līdzās pelēkajam namiņam koki sabirdinājuši krāsainas lapas, un šāds rudens goda ceļš ved lejup gandrīz līdz pašam Mēmeles krastam. Saimniece Līga Petrone, mulsdama par žurnālistu ierašanos, taisnojas: «Lapas vēl nepaspēju savākt.» Avīžniekam jāteic pretī: «Tās tik jauki rotā sētu.» Pēc pāris gadiem šai mājai būs pavisam apaļa jubileja – 100 gadu.
Apbrīnojama ābele
Līga Petrone nākusi no Daugavas krastiem, Ķekavā joprojām dzīvo viņas radi. Savulaik Pēteris atvedis jauno agronomi uz Mēmeles krastu, un tā mūžs ritējis līdzās Daugavas mazākai māsai. Nebūdama vietējā, «Lavenieku» saimniece daudz uzzinājusi par šīspuses īpatnībām. Ar zirgu pajūgiem ļaudis kādreiz devušies garām vairākām Rūgumu mājām, lai šķērsotu Mēmeles braslu un laikus nokļūtu tradicionālajā Kanepenes gadatirgū Skaistkalnē. Otrā pasaules kara laikā šajā apkaimē notikušas plašas kaujas.
Līga vedina uz dārzu. Viesiem jāparāda ābele, kas vēl zaļo, kaut arī tai jau pāri simt gadiem. Vecais stumbrs ir tik dzīvelīgs, ka izdzinis vairākas atvases, kas joprojām dod augļus. L. Petrone atceras laiku, kad smaržīgu ābolu kastes krāvuši automašīnās un laucinieki braukuši tos pārdot Rīgas Centrāltirgū, kur vietas pieticis visiem. Reiz pienākušas klāt Drāmas teātra aktrises Velta Līne un Elza Radziņa. Viņas izvēlējušās «Lavenieku» ābolus dāvināt skatuves māksliniecei Antai Klintij. Vecais augļukoks saimniecei joprojām rudenī «pasniedz dāvanas».
Saglabā dzimtas garu
Līga precēdamās kļuva piederīga Petronu dzimtai, kas vienmēr atzīta un cienīta. Vīrs Pēteris pāragri aizgāja mūžībā, viņa brālis Jānis ir labi pazīstams ārsts traumatologs Rīgas pilsētas 2. slimnīcā. Māsa Lūcija precoties ieguva uzvārdu Zvejniece un ilgus gadus strādā Īslīces skolā. Tā dzīve iekārtojusi, ka dzimtas mājas sargā un kopj ienācēja, kura šeit jūtas ar sirdi piederīga.
L. Petrone nežēlodamās teic: «Esmu nepareizā laikā dzimusi, pensijai jādzenas pakaļ.» Šur un tur sūtīti pieteikumi darbam, bet viņas gadagājuma ļaudīm darba tirgū iegūt vietu ir sarežģīti. Līga domā – lai tikai abām meitām un znotiem būtu darbs. Vasaras mēnešos «Laveniekos» sarodas mazbērni, tad vecmāmiņai rūpju ir gana. Atvadoties senmāju saimniece sameklē skaistus ābolus un teic, lai uzcienājam kolēģus Bauskā. Labu vēlēdami, braucam projām.
Vajag labu satiksmi
Milleru ģimenei, tāpat kā dažām citām, mazdārziņu gabali aizstiepjas līdz lielceļam. Melānija un vedekla Irita steidz stādīt ziemas ķiplokus. Turpat arī mājastēvs Ziedonis. Valoda vīram strupa, viņš negrib atklāt, kā rit dienas Mēmelē. Sieva sabar lauleni, sak, vai nu tik noraidoši jāizturas. Viņš bilst pretī: «Tu esi par daudz pļāpīga.» Melānijai ir tāds darbs – pastniece taču bez mēles kustināšanas neiztiks. Viņasprāt, nekāda nomale jau Mēmele nav, būtu tikai labāka satiksme. «Cik daudz runāju, kamēr panācām, ka rīta stundā ar satiksmes autobusu var aizbraukt uz Bausku! Pēcpusdienā ir divi reisi,» tā M. Millere.
Katra māja Mēmelē slēpj savu stāstu. Daudzi var sacīt – šī vietiņa pievelk un nelaiž tālu projām laimi meklēt.
Vietvārds ar atbalsi
Uz Bauskas pusi ir autobusu pietura ar atbalsīgu nosaukumu – Dane… dan, dan. Netālu no ceļu krustojuma atrodas liela māja «Dane 1». Iedzīvotāji, kā nu prazdami, šeit veido vidi. Jānis strādā gadījuma darbos, ir runātīgs un cenšas ieskaidrot – būtu nauda, daudz vairāk varētu izdarīt, arī veco kūti atjaunotu.
No savas darbnīcas nāk ārā Laimutis Janonis, kopsaimniecību laikā pazīstams traktorists un kombainieris. Tagad viņu var saukt par «dzelžu meistaru». Izgudro un no veciem krāmiem kombinē tehniku, kas palīdz lauku darbos. Sirmajā vīrā krājies rūgtums. Viņš saka: «Pensija varēja būt lielāka. Sibīrijas izsūtījuma gadi bija jāpierāda ar dokumentiem, kas jāmeklē Lietuvā. Nokavēju.»
Izrādās, no vectēva ikmēneša ieņēmuma jāizlīdz arī jaunajiem. Palīdzību turpat Danē gaida vairāki mazbērni. Laukos tā ir raksturīga situācija – vecļaudis naudu sadala tuviniekiem.
Lai nav par grūtu
Guntis Grizāns, gados un pieredzē jauns zemnieks, atgriezies vecvectēva kādreizējos īpašumos. Viņš neslēpj: «Šurp nākdams, cerēju daudz vairāk. Bet nav kur atkāpties, jāstrādā vien ir. Cenšos pats visu izdarīt, kamēr kādu iedīdi, laiks paiet, un gotiņas svešam uzticēt nevaru.» Jaunčugu ganāmpulkā pašlaik ir sešas slaucamas govis. Mellīte pieglaužas saimniekam, un noprotams, ka visas ragaines ir apmīlētas, kā Guntis to saka. Viņš domā papildināt ganāmpulku, tādēļ arī mītni veido plašāku, taču balstās uz savu filosofiju: «Jātur tik daudz lopu, lai strādāt nav par grūtu.»
Jaunsaimnieks rāda paša izgudrotu slaukšanas aparātu, ko viegli pārvietot. Piecās sešās minūtēs izslauc gotiņas, kam tesmeņi mīkstāki. Dzimtas īpašumā ir meži, un tā iespējams papildus iegūt naudiņu, ko likt lauksaimniecībā.
Acīs Mēmeles spīdums
Pašvaldības priekšsēdētājs Vitauts Dzenis «Bauskas Dzīves» žurnālistiem saka: «Ir pieņemts lēmums pievienoties Bauskas novadam, taču sākotnējam projektam nekādas virzības nav. Pašlaik nezinām, kāda būs nākotne.» Tikmēr dzīve pulsē trīs ciemos – Janeikās, Ceraukstē, Mūsā. Pēc apdzīvotu vietu kritērijiem Mēmele ir mazciems, saka pagasta padomes sekretāre Aija Stabule. Iedzīvotāju skaits pagastā – 1850.
Bijušo un tagadējo ceraukstiešu vidū atrodamas radošas personības. Pašā Mēmeles krastā dzīvojis dzejnieks Vilis Plūdons. Augšpus «Lejeniekiem» – «Lodēnos» – mājvietu radis kultūrvēsturnieks un literāts Rūdolfs Saulājs, par īstu ceraukstieti sevi uzskata tagadējā baušķeniece Aina Medne. Viņas dzejai daudz noskaņu sniegusi Ceraukste, tāpat arī ilggadējai kultūras darbiniecei Lilianai Skudrai, kura nesen pārcēlusies uz dzīvi citur. Pēc redakcijas lūguma A. Medne labprāt piedāvāja ar viņai tuvo Cerauksti saistītas vārsmas.
***
Virs galvas man debesu līdums,
Zem kājām zemīte cieta,
Un acīs man Mēmeles spīdums,
Jo es esmu ceraukstiete.
LEJENIEKOS
Aiz priežu sila pamalē
Ir vējam deju placis.
Viz viļņu zvīņas Mēmelē
Un ūdensrožu acis.
Nāk zaķīši no pirtiņas,
Un Andulis kāpj liepā,
Bet stārķu pāris debesīs
Kā Dieva otas triepiens.
Lūk, ņiprais mauriņš pagalmā
Ir mūžība ar smaidu.
Kā māte siltā lakatā
Mūs Lejenieki gaida.
Aina Medne
