Tālrunis iezvanījās ap trijiem naktī. «Hai, Inga! ka tev iet, ko dari? Man vajadzigs tavs paligs,» sauca Emi Vindju no Ņujorkas Amerikā. Viņai bija piemirsies, ka Latvijā ir nakts un cilvēki guļ.
Tālrunis iezvanījās ap trijiem naktī. «Hai, Inga! ka tev iet, ko dari? Man vajadzigs tavs paligs,» sauca Emi Vindju no Ņujorkas Amerikā. Viņai bija piemirsies, ka Latvijā ir nakts un cilvēki guļ.
Nakts vidū
Šajā vietā jāatgādina, ka Emi Vindju divus gadus strādāja par angļu valodas pasniedzēju Bauskas 1. vidusskolā. Viņa bija Amerikas Miera korpusa brīvprātīgā. Emi toreizējie audzēkņi tagad jau beiguši augstskolas un ar pateicību piemin Sorosa fonda-Latvija atbalstīto debašu kustību, kurā baušķeniekus iesaistīja tieši Emi.
Sakot vēl dažus vārdus par Emi, jāatzīst, ka jauniete dzīvē cīnījās viena – vecāki izšķīrās, kad viņa vēl bija maza, tēvam ir sava ģimene, bet māte nomira toruden, kad Emi sāka strādāt Latvijā.
Atgriezusies Amerikā, Emi turpināja studijas un strādāja. Taču ne jau to viņa man gribēja pastāstīt nakts vidū. Emi bija atradusi interesantu darba piedāvājumu, taču darba devēji prasījuši ieteikumus jeb rekomendācijas. Vienu Emi bija sameklējusi savā augstskolā. Bet par otru rekomendētāju viņa lūdza kļūt mani. Tobrīd šis lūgums šķita nenopietns. Likās – kā gan var sniegt ieteikumus, atrodoties zemeslodes otrā pusē. Taču izrādījās – var gan.
Emi manu mājas tālruņa numuru iedeva saviem nākamajiem darba devējiem. Vienīgais, ko viņai lūdzu, pirms zvanīšanas parēķināt, cik Latvijā ir pulkstenis. Prāts nav elektriskā lampiņa, ko var ieslēgt un izslēgt. Manas angļu valodas zināšanas ir nepilnīgas, un nakts vidū varu tērzēt ar paziņu, nevis veikt biznesa sarunas.
Ar labo roku uz sirds
No rīta pamodusies, nebiju droša, vai nakts sarunu neesmu nosapņojusi. Taču pēc dažām dienām, pievakarē, mundra sievietes balss no okeāna otra krasta vaicāja pie tālruņa tieši mani. Viņa stādījās priekšā kā firmas «International Robotic Inc.» pārstāve Ņujorkā un vispirms gribēja zināt, kur īsti ir piezvanījusi. Kad stāstīju, ka tā ir maza pilsēta Bauska Latvijā, tālruņa vada otrā galā iestājās mulsinošs klusums. «Eiropā?» viņa noelsās, tincinot, kur tāda Latvija vispār atrodas.
Nācās stāstīt, ka Baltijas jūras vienā krastā ir Skandināvijas valstis, piemēram, Zviedrija, bet otrā – Igaunija, Latvija un Lietuva. Vārdu pa vārdam precizējām zināšanas pasaules ģeogrāfijā un nonācām arī līdz tam, kā esmu iepazinusies ar Emi Vindju un ko par viņu varu teikt.
Jautājumi bija interesanti un līdztekus anketai parunājāmies arī par dzīvi. Visbeidzot zvanītāja gribēja zināt, kur esmu iemācījusies tik raiti tērzēt angļu mēlē. Neliekuļojot, liekot labo roku uz sirds (klasiski amerikānisks žests, kā viņi stāv himnas laikā), sacīju, ka par to esmu pateicīga Amerikas Savienoto valstu prezidentam Džonam Kenedijam, kurš savulaik izveidoja ASV Miera korpusu. Šīs organizācijas brīvprātīgie, arī Emi Vindju, strādājuši Latvijā, Bauskā un, kļūstot par labiem draugiem, mācījuši mums arī angļu valodu. Jāteic, ka kundze Ņujorkā jutās aizkustināta. Es sapratu – amerikāņi tiešām ir sentimentāli un ārkārtīgi lepojas ar savu valsti.
Mazliet lepojos
Pēc vairākām dienām, protams, atkal trijos naktī, piezvanīja Emi: «Inga, es dabuju to darbs. Paldies tev, milu!» Draudzenei līdzi priecājos arī es, jo gluži nejauši biju ieteikusi viņu par projekta menedžeri firmā «International Robotic Inc.» un ar to pat mazliet lepojos. Šopavasar Emi pabeidza studijas maģistrantūrā. Vasarā viņa bija Eiropā – ciemojās Norvēģijā pie radiem no tēva puses. Tagad Emi ir vairāki darba piedāvājumi un jādomā, ka arī rekomendētāju netrūkst.
