Saņēmos rakstīt par samērā lielu «brāļu un māsu» pulku – autovadītājiem.
Saņēmos rakstīt par samērā lielu «brāļu un māsu» pulku – autovadītājiem. Priecājos, ka daudzu (arī gados jaunu) autovadītāju labais tonis ir cilvēku palaišana gājēju pārejā. Kopš pati vadu auto, esmu secinājusi, ka Bauskas gājēji ir samērā piesardzīgi un savas priekšrocības klaji nedemonstrē, pēkšņi izlecot uz «zebras». Tad ļoti daudz atkarīgs no tā, vai šoferis spēs reaģēt un apstāties.
Īpaša «suga» ir dzeltenie skrējēji vai kamikadzes, kas rada avārijas situāciju tad, kad luksoforā deg dzeltenais signāls. Pie šīs «sugas» man gribas pieskaitīt arī tos, kas uz šosejas apdzen pa labo pusi. Bet tas līdz laikam…
Ja uz ceļa mašīnai gadās ķibele un vadītāja ir sieviete, bieži nākas cerēt uz stiprā dzimuma palīdzību. Tā gadījās arī man. Uz Elejas ceļa manīju, ka viena auto puse ir tā kā zemāka. Protams, caura riepa! Vīrietis ar tādu riteni varbūt pat nebūtu devies ceļā, bet sieviete…
Sapratu, ka viena riepu nevarēšu nomainīt. Ja vēl būtu redzējusi, kā to dara… Biju bezpalīdzīga. Cēlu vien roku un balsoju mašīnas.
Pirmā apstājās sieviete. Abas sapratām, ka mūsu zināšanas riepu maiņā ir tuvas nullei, ar veiksmes vēlējumiem šķīrāmies. Nākamais apstājās vīrietis vidējos gados. Blakus kundze. Kad tuvojos viņu autiņam, sapratu, ka sieviete atklātā tekstā mani nosauca par palaistuvi, kas ķer džekus, un viņiem nemaz nav laika. Tā arī mašīnai durvis neatvērās, jo vīrietis dusmās «mina pa pedāļiem» un prom bija.
Man palīdzēja kāds biešu vedējs. Riepu – viens un divi – nomainīja, pat naudu nepaņēma. Prasīju, no kurienes viņš ir. Šoferis sacīja, ka no «Līduma» un ka galīgi nav laika. Lūk, tik dažādi mēs esam! Nekad nevar zināt, kas notiks ar mums. Arī citu autovadītāju (sieviešu) vārdā gribu tomēr aicināt vīriešus būt džentlmeņiem un vismaz apstāties, ja pie stāvoša auto jūs balso izmisis sievišķis.
Lai veicas mums, citam citu cienot!
Rita Iecavā
