Tikko sācies, novembris tradicionāli nāk ar atgādinājumu par patriotismu.
Tikko sācies, novembris tradicionāli nāk ar atgādinājumu par patriotismu. Liktenim labpaticies latviskās pašapziņas apliecināšanas nozīmīgākos notikumus savietot gada drūmākajā un mazkrāsainākajā mēnesī. Bet varbūt tieši tāpēc vēlme apkārt sev just un apjaust, lasīt un dzirdēt latviešu valodu ir jo spēcīgāka. Tāpat arī pamatota un pašsaprotama ir prasība baudīt šo valodu kvalitatīvu, pareizu.
Mājās, ģimenē, sev tuvu cilvēku lokā var atļauties, jebkuram ir tiesības runāt, muldēt un vāvuļot, kā vien tīk, «bazarēt» par «dajebko», «gruzīt» tekstus un frāzes, līdz acis zaļas «aizlīst». Bet par katru publiski izteiktu vārdu, vēl jo vairāk drukātu un tiražētu, kādam tomēr ir jāatbild.
Kādas pašvaldības avīze pagasta iedzīvotājus aicina uz Latvijas Republikas neatkarības proklomēšanas (izcēlums mans, latviski pareizi jāraksta – proklamēšanas – V. A.) svinībām. Smaidīgais zēns no «Talantu fabrikas» Arvis Rekets skaisti dzied par meitenēm, kuras viņam neizdodas sastapt, jo «meitenes nav mājās» (pareizi jābūt – meiteņu nav mājās – V. A.). Atkal tiek izplatīta elementāra latviešu valodas gramatikas nezināšana. Vai ik vakaru televīzija man piedāvā nopirkt brīnumkatlu, ātri un vienkārši piepūšamu matraci vai ideālu krāsu automobiļa sašvīkāto sānu atjaunošanai. Turklāt tiek piekodināts, ka gadījumā, ja šīs preces nepatiks, es tām kaut ko kaut kur varēšu «atgriezt». Kā griezīgs asmens šīs un daudzas, daudzas citas paviršības, simtos un tūkstošos eksemplāru pavairotas, sāpina un nīdē manu latvisko pašapziņu. Kāpēc man latviešu valoda jāmāk, ja citi atļaujas to kropļot un izķēmot atbilstīgi savam intelektam, slinkumam vai paviršībai.
Man ir neērti citiem vēstīt savu elektroniskā pasta adresi, jo tajā mans uzvārds ir izkropļots. Jo, lūk, kaut kādas dzelžu smadzenes nespēj pieņemt un saprast latviešu valodā esošās diakritiskās zīmes (garumzīmes, mīkstinājuma zīmes un citas). Tāpēc man ir kauns par savu , mani tas aizskar un pazemo.
Tagad moderni par pāridarījumiem sūdzēties pēc iespējas tālāk un augstāk. Taču ir pazemojoši iet un pierādīt to pašsaprotamo patiesību, kas man un manai tautai no Dieva un priekšgājējiem dota.
Pašsaprotami šogad novembrī runāt par Latvijas valsti un latvietību, jo vienkopus savijušies daudzi nozīmīgi gada skaitļi – Latvijas Republikai – 85, Ojāram Vācietim – 70. Dzejnieka jubileja tiks izspēlēta astoņos «Klavierkoncertos» uz Dailes teātra skatuves. Tā solās būt šī gada novembra emocionālā dominante. Varbūt tāpēc tik ļoti gribas, lai drūmajās novembra debesīs, kuras nereti pār mums zvaigžņu lietu nolej, nebūtu vien O. Vācieša dzejā tēlotā klusuma.
«Un tad kļuva tik kluss,
Ka varēja dzirdēt
Vienīgi to, ka esi dzīvs.»
Man, latvietim, savas dzīvības apliecinājumam līdztekus novembra svētsvinīgajam klusumam nepieciešams arī savu valodu dzirdēt – pareizu, koptu un saudzētu.
