Smeldze divās daļās, tā raksturots Alekseja Obrazcova lugas «Divas sirdis» iestudējums Nacionālajā teātrī.
Smeldze divās daļās, tā raksturots Alekseja Obrazcova lugas “Divas sirdis” iestudējums Nacionālajā teātrī.
Šo stāstu par lielu mīlestību un izmisīgu vientulību radījušas trīs sievietes – aktrises Velta Līne, Ināra Slucka un režisore Indra Roga.
Mežģīņu trauslums
Uz skatuves Faina un Ļiļa. Skatītājs var tikai nojaust attiecības starp abām lugas varonēm. Tās ir tik skaistas kā vecmāmiņas skapja atvilktnē atrastas tamborētas mežģīnes. Tik trauslas, ka acīm vien skatāmas, jo, pirkstos paņemts, senais rokdarbs sairs.
Laikā, kad Nacionālais teātris palicis bez mājām, tiek spēlēts uz dažādām skatuvēm. Lugu “Divas sirdis” izrāda Dailes teātra Mazajā zālē. 21. novembra vakarā tajā katras rindas galā bija nevis viena, bet pat trīs papildvietas, tik liela bija skatītāju interese. Nav nemaz tik daudz mums tādu aktrišu, kuras 80 gadu vecumā joprojām staro uz skatuves tā, kā to prot Velta Līne. Viņas varones prototips ir slavenā krievu aktrise Faina Raņevska, rakstīts programmiņā. Taču tikpat labi, atmetot krievu laiku raksturojošo atribūtiku, tas varētu būt stāsts par latviešu teātra zvaigznēm, kuras jau mirdz pie aizsaules debesīm – Lilitu Bērziņu, Antu Klinti, Emīliju Bērziņu, Antru Liedskalniņu un citām. Manai paaudzei ir bijusi fantastiska laime redzēt šīs aktrises uz skatuves, tobrīd nemaz nezinot par viņu dvēseles vientulību mūža novakarā.
Nepiepildīta dzīve
Veltas Līnes tēloto Fainu moka murgs par meitu. Tā atnāk pie viņas sapņos un runā par kopā pavadīto laiku. Faina dzen viņu prom, sauc par viltvārdi, dveš, ka nekad nav dzemdējusi. Te jūtams, cik sāpīgi skarta viņas nepiepildītā sievišķība. Ir tik daudz mīlēts uz skatuves, bet īstu jūtu, īsta siltuma dzīvē nav bijis.
Tad viņas dzīvē ienāk Ļiļa (Ināra Slucka), trausla, pelēkā kostīmiņā, klusa un pakalpīga pele, kura ir priecīga katru dienu Fainai kavēt laiku. Ļiļa ir neveiksminiece, teātra skolas absolvente bez lomām, tāpēc uz Fainu viņa raugās ar dievinošu skatienu un ir laimīga aizskart kaut vai putekļus uz viņas lietām.
Sākumā Faina raida viņu projām, pēc tam starp abām izveidojas tāda siržu tuvība un draudzība, kādu ne Faina emocijām bagātajā, ne Ļiļa vienmuļajā dzīvē nekad iepriekš nav baudījušas. Sarunas atklāj abu dvēseles sāpes, ilgas. Tas ir tā, kā griežot sīpolu, jo tuvāk serdei, jo vairāk kož acīs.
Atveras dvēseles
Mazliet pārsteidz izrādes turpinājums pēc starpbrīža un mani neatstāj aizdomas, vai, skatītāju laiku taupot, kāda aina vai cēliens no lugas nav “izgriezti”. Piecus gadus uzticamā Ļiļa no Fainas dzīves ir pazudusi. Viņa atgriežas, dzīves salauzta, ar smagu sāpi, jo viņas dēls ir apcietināts. Un ko Faina Grigorjevna? Viņa uzvelk ordeņiem nokārto žaketīti un zvana trīskārtējam Padomju Savienības varonim Aleksandram Pokriškinam, lūdzot nokārtot šo lietu. Abas iedzer un atmaigušā vaļsirdībā atveras sieviešu dvēseles.
Satrieca lugas fināls. Kaklā kāpa asaru kamols, jo tobrīd redzēju nevis Fainas aiziešanu, bet Veltas Līnes atvadas. Neatšķīru, vai tas ir mākslas spēks pārliecināt vai mana nespēja, attālinoties no realitātes, pieņemt, ka tā ir tikai lugas, nevis skatuves dzīves izskaņa.
Jutos gandarīta, kad Velta Līne 23. novembrī, režisora Smiļģa dzimšanas dienā, tika apbalvota kā gada labākā aktrise tieši par Fainas lomu lugā “Divas sirdis”. Steidzieties brīnumu redzēt! Dailes teātra Mazajā zālē izrādi “Divas sirdis” varēs noskatīties 11. un 18. decembrī.
