Joprojām nevaru aiz mirst kādu epizodi. Redakcijā iesteidzās pusmūža vīrietis un lūdza, lai žurnālists viņu uzklausa. Bija manāms, ka apmeklētājs ir ļoti satraukts.
Joprojām nevaru aizmirst kādu epizodi. Redakcijā iesteidzās pusmūža vīrietis un lūdza, lai žurnālists viņu uzklausa. Bija manāms, ka apmeklētājs ir ļoti satraukts. Pirms sākt sarunu, viņš lika galdā savu un sievas pasi, teikdams, ka ir godīgs cilvēks. Šos divus vārdus – “godīgs cilvēks” – viņš pēc diviem trim teikumiem atkārtoja atkal, kaut gan es pat nemēģināju apšaubīt viesa godaprātu.
Atklājot iekšējās spriedzes cēloņus, vīrietis pamazām nomierinājās. Mēģināju viņam skaidrot, ka nav pamata vērsties tiesā. Ar ciparu virknēm aprakstīta rūtiņu papīra lapa bez neviena personas vārda un uzvārda, bez rekvizītiem un spiedoga vai zīmoga gluži vienkārši nevar būt pierādījums, ka viņam pienākas samaksa par kautuvē piegādātajiem lopiem. Vārds pa vārdam, kamēr mazsaimnieks atskārta, ka vēl nesaņemto naudu var iegūt arī citādi. Jau promiedams, vīrietis vēlreiz atgādināja, ka ir godīgs cilvēks – pats pircis sivēnus, barību, strādājis, lai izaudzētu rukšus un tiktu pie naudas. Lūk, tas lopu uzpircējs gan nav uzticams. Atļāvos bilst, ka viņa uzsvērtais godīgums tomēr nav īsts, jo darījums ir neoficiāls un nekādus nodokļus valsts nesaņem.
Par godīguma saprašanu liek domāt vēl citi gadījumi. Vasaras beigās kāds rajona zemnieks gandrīz palika bez valodas, kad kaimiņš paziņoja: “Tavas pajas ir beigušās, un kaltē vairs nepieņemsim graudus.” No negaidītā pārsteiguma pāri lūpām spruka arī kāds skarbāks vārds, kas nudien ir saprotams. Vai tiešām tik sarežģīti sasaukt kooperatīva biedrus, izrunāties un izstāstīt, kas vajadzīgs un kas notiek kopīgi privatizētā objektā? Saimnieki vienojās – aktīvais kopīpašuma apsaimniekotājs solīja kaimiņam samaksāt viņa pajas vērtību līdz šī gada beigām. Jācer, ka viņš savu vārdu turēs, jo šādas situācijas, kaimiņos dzīvojot, nudien nav solīdas.
Daudz runājam par korupciju, par ierēdņu un politiķu godīgumu. Bet šie pavisam ikdienišķie divi piemēri parāda, ka “vīra un vārda” attiecību nav jau pašā pamatā. Proti, kaimiņam ar kaimiņu, vienam saimniekam ar otru, darba devējam un ņēmējam. Tā šo virkni var turpināt, vēl pierakstot klāt ģimeni, vēl tik dažādas savstarpēji saistītas vienības. Nezinu, pēc kādas metodes godīgums ir jāveido katrā indivīdā un sabiedrībā kopumā. Esam apbrīnojami pieraduši samierināties ar to, ka nemitīgi kāds aizskar mūsu pašcieņu. Viens Rīgas jurists, kurš jau trešo gadu cīnās par kādas mūspuses zemnieku saimniecības autortiesību aizstāvību, man sacīja: “Nekas nemainīsies, ja atļausim sevi apmuļķot. Ir jārāda pretspars.” Kā zināms, pret jebkurā gadījumā ir smagākais solis. Varbūt to liekot vairāk un biežāk, spēsim veidot patiesu godīgumu.
