Mūsdienās vairākās Eiropas pilsētās izteikti apgalvojumi, ka tieši pie viņiem sākts pušķot un «dedzināt» Ziemassvētku eglītes.
Mūsdienās vairākās Eiropas pilsētās izteikti apgalvojumi, ka tieši pie viņiem sākts pušķot un “dedzināt” Ziemassvētku eglītes. Šo pilsētu kopkorī visai bikli skan arī Rīgas un Tallinas vārds.
Zināms pamats apgalvot, ka šādu tradīciju aizsākumi meklējami Livonijā, ir.
Dejo un lēkā ap eglīti
Baltazara Rusova “Livonijas hronikā” aprakstīti dažādi svētki un svinības 16. gadsimta vidū. Tur lasāms:
“Pa Ziemas svētkiem un pirms gavēņa sākšanās ģildes namos bija ne mazāk jautra dzīve. Pēc labas iedzeršanas tirgoņu jaunatne uzstādīja uz tirgus laukuma lielu eglīti, rozēm izrotātu. Vakarā lielā barā ar sievām un jaunavām viņi ieradās pie eglītes ar dziesmām un rotaļām. Labi izlīksmojušies, eglīti aizdedzināja, kura nakts tumsā gaiši liesmoja. Saķērušies rokās, jaunie tirgoņi dejoja un lēkāja ap eglīti.
Lai gan mācītāji sprediķoja pret šādu deju, salīdzinādami to ar deju ap zelta teļu, tomēr neviens nepiegrieza tam vērības. Tāpat nebija ne mēra, ne gala karuseļu izpriecām, dienu un nakti, sievu un jaunavu sabiedrībā, par spīti visiem mācītāju sprediķiem.”
Kā redzams, tolaik eglīti dedzināja burtiskā nozīmē, bet pirms tam to izpušķoja. Iespējams, ka šo tradīciju Livonijas vācu pilsētnieki aizguva no šejienes pamatiedzīvotājiem – mūsu senčiem. Ņemot vērā, ka pats hronikas autors bija visai puritāniski noskaņots vācu mācītājs, var saprast viņa noraidošo attieksmi pret tā laika pasaulīgām izpriecām.
Visi dzer līdz nemaņai
Šajā pašā laikmeta liecībā lasāms: “Arī ordeņkungi sāka noturēt vaku svinības ap Miķeļiem, kurās ņēma dalību visi viņu mājas ļaudis, apkārtnes muižnieki, brīvzemnieki vāci un nevāci. Kad gadskārtējās nodevas bija saņemtas, sākās pārmērīga dzeršana. Te nu izrādījās tā laika Livonijas “māksla”, bruņnieciskums un tikums īstā gaismā.
Atnesa lielus koka traukus, kurus sauca par kausiem, un viņi bija tik lieli, ka varēja lietot bērnu mazgāšanai. No šādiem kausiem divi dzērāji “uzdzēra” otriem diviem, un tā bez apstāšanās ar lieliem un maziem kausiem, kamēr vai acis līda no pieres laukā un viens otru nevarēja saredzēt. Kas savus pretiniekus bija “nodzēris” un palika beidzamais, tas bija nākošās dienas varonis, kuru sumināja, it kā viņš būtu iekarojis veselu zemi. Bet uzvarētie, kuri negribēja viņam šo godu atdot, teica, ka viņš neesot dzēris kā pienākas, bet lietojis viltīgus paņēmienus, vai arī viņam bijuši labi palīgi, jo citādi viņš nebūtu uzvarējis.
Tad sākās cīņa no jauna ar lieliem un maziem kausiem un katrs pielika visas pūles, lai gūtu uzvarētāja slavu. Pēc vecāku ļaužu piemēra arī 14 gadus veci zēni mēģinājās šajā mākslā ar pus un veselām kannām ar vākiem. Šie vaku svētki ilga no Miķeļiem līdz Ziemas svētkiem; viņus svinēja visi ordeņkungi, valdnieki un muižnieki. Starp Ziemas svētkiem un gavēni svinēja kāzas, kamanu ceļa dēļ, jo tad garo ceļu varēja labāk veikt, nekā vasarā.”
Alu laista uz grīdas
Dzeršanas netikums tolaik nebija nekāds jaunums arī kāzās: “Un dzeršana bija pārmērīga, sevišķi starp ordeņkungu un muižnieku sulaiņiem. Bija pieņemts veselu kausu dzert uz otra veselībām vienā paņēmienā, neatņemot kausu no mutes, bet pastāvīgi pielejot alu no citiem kausiem, līdz visi bija tukši. Arī tam, uz kura veselību dzēra, bija jādara tas pats, ja negribēja dabūt ar īsu zobenu sānos.
Tāda pārmērīga dzeršana bija savienota ar alus izlaistīšanu uz grīdas, kura ģilžu namos bija tik slapja, ka vajadzēja paklāt sienu, lai varētu staigāt un dejot. Kas mācēja vislabāk dzert, kauties, durt, lauzties, zaimot un lādēt ar visu tautu lāstu (ar to laikam mēris domāts – R. Ā.), tas bija pirmais varonis un viņu sēdināja goda vietā.
Kaujas uz nebēdu
Kad visi bija galīgi apdzērušies, tad sākās kaušanās ne tikai uz ielas un priekšnamā, bet arī ģildes namā, sievu un jaunavu klātbūtnē, ka bija jāmeklē glābiņš uz augstiem galdiem un soliem. Laida darbā smagus kaujas zobenus, kurus varēja cilāt tikai ar abām rokām, un dažam labam pāršķēla galvu vai nocirta roku, un ārstiem bija darbs visu nakti un dienu. Kādas te notika slepkavības un citas nekrietnības, un kādas runātas nekaunības, kuras bija par lielu nepatikšanu jādzird jaunatnes tiklām ausīm, par to nepiederas nemaz rakstīt.
(..) To, kurš no jauniem cilvēkiem vislabāk mācēja trallināt un dziedāt netikumīgas dziesmas, visi mīlēja un cienīja. Visas pasaules netikumīgās dziesmas bija Livonijā pazīstamas, viņas bija cieņā un viņas dziedāja ar lielu patiku jauni un veci.
(..) Beidzot dzeršanu neuzskatīja par netikumu, bet par dižciltīgo godu un tikumu. Tādēļ visās zemēs Livonijas iedzīvotāji bija pazīstami kā lielākie dzērāji, kas arī minēts dažās hronikās. Lai gan Livonijas iedzīvotāji apbalvoti ar Dieva gudru saprātu, tomēr garīgās dāvanas no pārmērīgas netiklības, dzīves nezināšanas un slinkuma dēļ gāja bojā.”
Hronikas autors, protams, piemin arī citus svētkus un izpriecas, apraksta arī zemnieku, pilsētnieku un pat garīdznieku netikumus. Pēc Baltazara Rusova domām, visi šie netikumi izsauca Dieva sodu – Livonijas kara šausmas Krievijas cara Jāņa Briesmīgā (Ivana Bargā) izpildījumā.
