Guļu nepiekurināmā istabā, tā pilna ar dūmiem. Nāk Ziemsvētki, un pilnas avīzes ar visādiem niekiem. Nevajag man nekādus tingeltangeļus, gribu reālu palīdzību.
Guļu nepiekurināmā istabā, tā pilna ar dūmiem. Nāk Ziemsvētki, un pilnas avīzes ar visādiem niekiem. Nevajag man nekādus tingeltangeļus, gribu reālu palīdzību.
Šādus sarūgtinājuma pilnus vārdus pagājušajā nedēļā dzirdēju, uzklausot kādu 80 gadu vecu sievieti. Balstīdamās uz spieķīša, viņa pa Rīgas ielu bija atnākusi līdz redakcijai. Visur citur jau esot bijusi, taču jēgas nekādas: “Tie cilvēki kabinetos tikai atrunājas, bet neviens negrib no krēsla piecelties, lai paskatītos, kāpēc dūmvads nevelk.”
Māmiņai vajadzēja ar kādu aprunāties un gribējās pasēdēt siltumā. Uzzināju, ka viņa pavisam jauniņa poliete 30. gados atbraukusi uz Latviju strādāt. “Varbūt jādodas uz Polijas vēstniecību? Braukt mājās? Bet kurš mani tur vairs atceras, gaida?” tā, īsti pati sev neticot, prāto sieviete.
Mūžs pagājis Latvijā, te piedzimuši bērni. Lai būtu tuvāk meitai, viņa 90. gadu sākumā samainījusi dzīvokli no mājīgās Smiltenes uz Bausku. Taču izrādījies, ka te neviens bērns negrasās par māmuļu rūpēties. Viņa saka – nepateicīgie! Turklāt, kas pirms gadiem varējis iedomāties, ka māja, kurā ir viņas dzīvoklis, piederēs privātīpašniekam. Tas dzīvo tālu un par īrnieku ērtībām nerūpējas. Nu skurstenis aizgruvis, sīvi dūmi kož acīs un kurināšanai nav jēgas, jo logi un durvis jātur vaļā. Īpašnieku tas neuztrauc, bet māmuļa pati par pamatīgāku remontu nevar samaksāt. Savukārt Namu pārvalde neveiks darbus svešā īpašumā. Tam nav arī līdzekļu, jo bez maksas, kā zināms, ir tikai pelei siers slazdā.
Līdzīgas noskaņas ir dzirdētas no vairākiem baušķeniekiem, kuri dzīvo privātīpašnieku namos. Tie Bauskas vecpilsētā noveco kopā ar iemītniekiem. Gluži kā rūpju rievas cilvēku vaigos, māju sienās parādās plaisas, brūk skursteņi, krāsnis, jumti. Iemītnieki neredz izeju un jūtas kā iesprostoti. Viņi savus dzīvokļus nedrīkst privatizēt, tāpēc nevar arī pārdot, lai iegūtu varbūt mazāku, toties labāku dzīvojamo platību. Man zināmas tikai dažas tādas daudzdzīvokļu privātmājas Bauskā, kuru pārvaldnieki, īpašnieki vai mantinieki tās cenšas uzturēt, ieguldot līdzekļus, mainot logu rāmjus, durvis, krāsojot fasādi, ievelkot ūdensvadu un kanalizāciju. Tie ir vieni vienīgi izdevumi, šāds nams nav lieta, ar ko varētu kļūt bagāts.
Bauskas Domē uzzināju, ka pašvaldība var sodīt ēkas īpašnieku, ja viņš pienācīgi neapsaimnieko savu māju. Bet to pierādīt esot ļoti grūti. Turklāt, iespējams, ka dzīvokļa īrnieks arī pats nav pildījis savus pienākumus, uzturot, regulāri remontējot mitekli.
Minētā sirmmāmiņa būtu uzņemta sociālo dzīvokļu gaidītāju rindā, bet pagaidām neviens nav brīvs, uzzināju pilsētas Domē. Turklāt prasītāja bijusi tik sarūgtināta, ka savākusi visus dokumentus un aizgājusi no Bauskas Domes sociālās palīdzības dienesta, neatstājot pat iesniegumu. Viņa ir dusmīga, un šie būšot bēdīgākie Ziemsvētki viņas mūžā.
