Reizi nedēļā, pirmdienās, bārbelietes nāk kopā tautas nama zālē mācīties pīt šķīvjus, grozus, cibas un vāceles.
Reizi nedēļā, pirmdienās, bārbelietes nāk kopā tautas nama zālē mācīties pīt šķīvjus, grozus, cibas un vāceles.
Šo prasmi pirms 20 gadiem apguvusi stelpiete Virginija Volodkiene, kura šī amata noslēpumus māca citiem.
Jau pagājušajā ziemā to centušās apgūt Aina Bajāre un Ināra Stroda, šogad viņām piepulcējušās Iluta Janševska, Spodra Ploce, Anna Ķikure, Ausma Zvirbule, Anita Biezbārde. Šī nodarbe palīdz aizpildīt pelēkās ziemas dienas, kad laukā un dārzā vairs nav, ko darīt, bet algots darbs Bārbeles pagastā ir tikai dažām sievietēm, skumji nosaka kāda pinēja.
Tāpēc jau ir ļoti skaisti, ka manās rokās top tik jauka lieta, teic Ausma Zvirbule. Pirmais darbiņš būs šķīvis Ziemsvētku pīrāgiem, stāsta Virginija. Pīts dekors tapis pagājušajā nodarbībā, un to katra jau aiznesusi uz mājām. Dažas pinējas sākušas arī lielāku grozu veidošanu, tas prasa pacietību un ir interesanti, saka Anna Ķikure. Viņa stāsta, ka iepriekš jau veidota maza “eglīte” no skujotiem zariņiem, ko ar plastilīnu stiprina uz šampanieša pudeles. Visu ko var iemācīties, ja vien ir vēlēšanās kaut ko darīt.
Virginija stāsta bārbelietēm, kā pati sākusi pīt. Daudz skaistu grozu bijis kaimiņienei, bet viņa Virginijai nekad savus pinumus nav dāvinājusi, lai arī kā darbi tikuši apbrīnoti. Tad nu atlicis vien sākt mācīties. Pinusi trīs gadus, kamēr dēls paaudzies, daudz mācījusies no kāda pieredzes bagāta baušķenieka, pēc tam māka papildināta tautas lietišķās mākslas studijā “Tīne”. Kamēr bijis darbs kolhozā, pīšanai atlikuši tikai vaļas brīži. Tagad ar to nākas maizīti pelnīt. No četriem Virginijas Volodkienes bērniem interese par pīšanu ir tikai jaunākajai – astoņus gadus vecajai Egijai.
Ja ziema ir tik silta kā šogad, klūgas pīšanai joprojām var ievākt. “Tad lielajā katlā vāra nevis vīram zupu, bet klūgas pīšanai,” joko Virginija. Sūrā, rūgtenā smarža izstaigājot visas istabas, bet tikai pēc šādas apstrādes materiāls ir nomizojams un lokans.
