Augusts Saulietis. Svētvakarā …
Augusts Saulietis
Svētvakarā
…Un lēni durvis veras:
Tēvs zaļu eglīti nes,
Un zaros tai pārslas zaigo
Kā baltas zvaigznītes.
Un vienu svecīti spožu
Dedz māte un eglītē liek:
Cik gaiši un silti no viņas
Kā saulē visapkārt tiek!
“Pie taviem šūpļiem” –
Tad tēvs un māte dzied,
Un lielas zilas zvaigznes
Aiz sniegainā loga zied.
Klāt Ziemsvētku vakars. tas atmodina mūsu sirdīs bērnu, kas prot ticēt un priecāties par brīnumiem. Laimīgi ir tie, kuri, kļūstot pieauguši, nav pazaudējuši spēju just.
Rodas prieks
Apbrīnojams un smeldzīgi skaists ir stāsts par Jēzus bērna dzimšanu, cerībām un mīlestību, ar kādu pasaule sagaida šo brīnumu. Un vai gan ir kaut kas vairāk vērts par mīlestību? To vēlas sirds jebkurā vecumā.
Ziemsvētku vakars pamodina prieku. Gribas grauzt lāstekas, piekost piparkūku un uz mēles noķert sniega pārslu. Katra sveces liesmiņa un brīnumsveces dzirksts rada sajūsmu. Vismazākā pie eglītes saņemta dāvana un atzinība sagādā lielāku laimes izjūtu nekā daudz bagātīgāks ieguvums citkārt. Ap šo laiku tik ļoti gribas sniegu, lai pretstatā tumšajām debesīm zeme būtu balta un acis pamanītu gaismas apsolījumu.
Koriģē pat klasiķu vārsmas
Vismaz divām paaudzēm Latvijā Ziemsvētki bija nozagti, atņemti, apklusināti. Jaunieši, kuriem pašlaik ir ap 15, 16 gadu, nesaprot – kā var nebūt Ziemsvētku? Bet šis vārds tika svītrots pat no klasiķu vārsmām. Arī Jāņa Poruka dzejolis “Balts sniedziņš snieg uz skujiņām, un, maigi dziedot, pulkstens skan…” ierindots nevēlamo skaitā, jo tā virsraksts ir “No baznīcas braucot Ziemsvētku vakarā”.
Tāpēc lūdzu atskatīties pagātnē vairākus “Bauskas Dzīves” lasītājus. Ar bērna acīm atcerēties savus svētkus un tā laika izjūtas.
Sniegavīriņš pārdzīvo varas
Jānis Folkmanis, Bārbeles pagasta padomes deputāts:
– Manā bērnībā par Ziemassvētkiem runāja klusinātās balsīs. Tāpēc mazotnē daudz nozīmīgāks man bija Vecgada vakars kopā ar draugiem, radiem. 31. decembris ir arī manu vecāku kāzu diena.
Pirmsskolas gados dzīvoju Kurzemes pusē, lauku mājās, pie vecmammas un vectēva. Joprojām prātā neaptverami jaukā sajūta decembra beigās, kad vecmamma no skapjaugšas noņēma kartona kasti. Viņa notrauca no tās putekļus, nocēla vāku un sāka no avīžu papīra iztīt eglītes trauslās rotas. No tām man vismīļākais bija sniegavīriņš ar sarkanu cepuri.
Spožie to gadu bumbuļi jau sen saplīsuši, bet mazo sniegavīriņu joprojām iekaru eglītē redzamākajā vietā. Par to Ziemsvētkos tagad priecājas mana vecmamma un vectēvs kopā ar mazmazmeitiņām.
Varavīksne pie debesīm
Mirdza Brazovska, Viduslatvijas slimokases Bauskas filiāles vadītāja:
– Ar pamudinājumu kavēties atmiņās “Bauskas Dzīve” man uzdāvināja jauku novakari. Šķirstot albumus, sastapu savu bērnību – pie vectētiņa Durbē. Ar ragavām braucām uz mežu pēc eglītes. Tās visas bija tik kuplas, baltas, mirdzošas! Kad atvedām mājās, izrādījās, ka zem sniega ir tāds “paplāns” kociņš. Tā man bija liela vilšanās…
Ne vecāki, ne vecvecāki nebija ticīgi cilvēki, ja ar to saprot iešanu baznīcā, arī Ziemsvētkos to nedarījām. Bet vectēvs varēja sirsnīgi runāties ar Dievu, apsēdies zem vecās ābeles.
Brīnumu piedzīvoju pirms diviem gadiem. Apbraukājām laukus, un piepeši pie debesīm ieraudzīju varavīksni – 25. decembrī!
Ap Ziemsvētku laiku no mums ir šķīrusies gan mana, gan vīra mamma. Tāpēc šīs dienas ir pilnas ar atmiņām par tiem, kuri vienmēr būs ar mums.
Ar zvaigzni galotnē
Alvis Feldmanis, pansionāta “Derpele” direktors:
– Kamēr biju mazs zēns, man nebija ne Ziemsvētku, ne eglītes 24. decembra vakarā. Tēvs bija Bārbeles mašīnu un traktoru stacijas galvenais agronoms. Kādi Ziemsvētki? Tos pat nepieminēja.
Toreiz decembrī bija tikai vieni svētki – Jaunais gads ar Salaveci un Sniegbaltīti. Eglītei bija zvaigzne galā, mammas un tēta darbavietā bērniem deva konfekšu paciņas.
Tajā maisā, ko Salavecis nolika mūsmājās pie durvīm, visbiežāk bija ieliktas vajadzīgas lietas, ko nu tajos gados varēja dabūt. Tāpēc atceros, kādā sajūsmā biju, saņemot īstu dāvanu – pirmās slēpītes, koši sarkanā krāsā. Diemžēl līdzīgi, bez īstas Ziemsvētku izjūtas, auga arī mani dēli. Tāds bija laiks.
Kūču laiks
Laima Indriķe, Skaistkalnes pagasta padomes pieaugušo izglītības organizatore:
– Pirmie Ziemassvētki man pienāca Tomskas apgabalā. Esmu dzimusi Sibīrijā, kur satikās mani izsūtītie vecāki. Man bija drusku vairāk par gadu, kad atgriezāmies Skaistkalnē, kur dzīvoju joprojām.
Mūsu pagastā ir stipras katoļticības tradīcijas. Te Ziemsvētki ir svinēti visu varu lai kā. Ticīgie un neticīgie vienmēr 24. decembra vēlā vakarā satiekas baznīcā. Pēc tam mājās ēdam kūčas, cukurūdenī mērcētus cietus cepumus. Atceros, arī bērnībā galdā lika deviņus ēdienus, bet ne gaļu, arī neko treknu, jo gavēnis beidzās tikai 25. decembrī. No rīta, kad modos, zem baltā galdauta bija palikts salmu kušķītis un uz tā maza Kristus bildīte. Nu bija prieki, Ziemsvētki klāt un beidzot varēja ēst visu ko.
Ar raķeti no kosmosa
Uldis Kolužs, SIA “AIPS” direktors:
– Augu laikā, kad Ziemsvētkus mūsu vecāki bija noslēpuši dziļi, dziļi savā sirdī. Mēs ar māsu vienmēr gaidījām Vecgada vakaru.
Saglabājušās ļoti siltas atmiņas par svētkiem bērnudārzā “Sprīdītis”. Tiem vienmēr ļoti gatavojāmies. Man albumā ir bildīte, kur esmu zaķa kostīmā. Mani bērnības draugi bija Normunds Rigasts, Juris Millers, Guna un Vēsma Bērziņas. Mums stāstīja visādus niekus, ka Salavecītis ar raķeti atlidos no kosmosa. Mēs ticējām un bijām bēdīgi, jo nekad to nedabūjām redzēt.
Mani vecāki vienmēr iejutās šajos priekos, visi pārģērbāmies un kopā gājām ķekatās pie kaimiņiem. Konfektes, piparkūkas dalījām un arī saņēmām. Sešu gadu dzimšanas dienā man uzdāvināja pirmās slidas. Tās ar skrūvēm varēja piestiprināt pie zābakiem. Vietā, kur šodien atrodas viesnīca un pasts, toreiz bija dīķis, tur mācījās slidot daudzi Bauskas bērni.
Tēta vijole un “Amerikas balss”
Ilga Balode, Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja speciāliste:
– Ziemsvētkos vienmēr pieminu savu tēti Rūdolfu Elsi ņu. Kad biju maza, nezināju, ka šo svētku svinēšana ir liegta. Šajā vakarā pie mums pulcējās visi četrdzīvokļu mājas iemītnieki. Tētis spēlēja vijoli, mēs klusiņām dziedājām “Klusa nakts, svēta nakts” un citas Ziemsvētku dziesmas. To vienmēr atceros ar lielu sirsnību. Tas bija kaut kas TĀDS, ar mīlestības un noslēpumainības plīvuru apvīts.
Jau būdama skolniece, kopā ar draudzeni gāju uz baznīcu, kur Ziemsvētku vakarā dega sveces, svētsvinīga gaisma, vārdus par gaišo vēsti teica mācītājs Pauls Žibeiks.
Tomēr ar lielāku sirsnību atceros savas bērnības Ziemsvētku naktis, kad klusi klausījāmies svētku dziesmas, ko no tālām pasaules baznīcām raidīja radio “Amerikas balss”. Tā skanēja cauri traucēkļa “zāģim”, tomēr mēs sadzirdējām. Un arī mūsu mājās bija ienācis svētvakars.
