«Tas, ka šogad Adventes laikā nebija sniega, man netraucēja uzņemt svētkus. Jo mazāk gaismas laukā, jo vairāk tā jāmeklē sevī un jādod šis gaišums arī citiem».
“Tas, ka šogad Adventes laikā nebija sniega, man netraucēja uzņemt svētkus. Jo mazāk gaismas laukā, jo vairāk tā jāmeklē sevī un jādod šis gaišums arī citiem.”
Tā spriež kristīgā psiholoģe Gita Vožņaka Gailīšu pagastā. Viņai 25. decembrī 41. dzimšanas diena.
Gita uzskata, ka šajā laikā ir vieglāk tiem, kuri pieder pie kādas kristīgās draudzes, iet baznīcā. Viņa priecājas, ja Adventes laikā dievnamos biežāk nekā citkārt notiek skaisti koncerti, cilvēki pulcējas lūgšanām, lai priecātos un pateiktos par veltēm, kas varbūt nav saredzamas.
“Man ir tik daudz, par ko priecāties un pateikties. Jaunākajam dēlam Rivo ir sirsnīga mākslinieka dvēsele. Aktīvs skolā, gatavs visur piedalīties. Vecākais dēls Dāvis ir ļoti kluss, skolotāji pat teic, ka pārāk noslēgts. Taču es viņā novērtēju citas īpašības. Dāvis ir ļoti strādīgs un prot uzņemties atbildību, jaunietim 16 gadu vecumā tās ir ļoti slavējamas īpašības. Esmu laimīga kopā ar vīru Valēriju, kurš ir labs tēvs dēliem un gādā par ģimeni. Mājas man ir pats svarīgākais. Ja tur viss ir kārtībā, es darbā varu pārvarēt visas grūtības, jo man ir, kur atgūt spēkus.
Savu dzimšanas dienu nekad tā īpaši neesmu uzsvērusi, jo svarīgāki šajā laikā ir Ziemsvētki. Tos svinam klusi, mājās, uzņemot gaišo vēsti. Ja tā ir sagaidīta, tad gluži vienalga, vai laukā ir sniegs vai debesīs zvaigznes. Pilnīgi piekrītu teicienam, ka Ziemsvētki vispirms ir jāmeklē savā sirdī, tikai pēc tam dāvanās pie eglītes,” tā G. Vožņaka.
