Janvārī bļitkotāji uz ezeru vai upi dodas jau melnā tumsā. Viņi cenšas nokļūt pie ūdenstilpes, kad aust gaisma.
Janvārī bļitkotāji uz ezeru vai upi dodas jau melnā tumsā. Viņi cenšas nokļūt pie ūdenstilpes, kad aust gaisma.
Taču rīta stundās ir visspalgākais sals – kniebj degunā un vaigos. Zem kājām gurkst un čīkst sniegs. Bet žibulētājam nekad nesalst. Viņš jau laikus apdomīgi izvēlas piemērotu apģērbu.
Spirgtā gaisā uz ledus pavadītas stundas sārto vaigus un vairo dzīvesprieku. Īpaši tad, ja uzieta vieta, kur dzelmē bļitkiņu vai mormišku kāri kampj skaistuļi asari vai žirgtās raudas.
Zivju dzīvesveids un barošanās janvārī ir citādāki, zem ledus pārsega mainījušies arī klimatiskie apstākļi. Nelielos ezeriņos ziemā zvīņainēm ir ļoti grūti, jo vērojams skābekļa deficīts. Tur cope ir vāja vai vispār nav. Lielās zivis veido barus un “guļ” savās ziemošanas bedrēs. Lai tās atrastu, ļoti labi jāpārzina gultnes reljefs un jāizurbj ne viens vien āliņģis. Ne jau katrreiz makšķernieku, kas šīs bedres atrod, gaida veiksme, jo zivis ir kūtras un par barību izrāda minimālu interesi.
Janvārī labākā makšķerēšana ir klusās bezvēja dienās. Nav svarīgi, vai ir apmācies vai saulains.
Aplams ir uzskats, ka stingrākā salā vai arī atkusnī zivis neķeras. Ihtiologi pierādījuši, ka zivīm ir gluži vienalga, vai virs ledus salst vai plīkšķ, ūdenī temperatūra ir nemainīga. Copi iespaido atmosfēras spiediena maiņa. Ja ķeras pavisam slikti, tad zināt – esat uznācis uz ledus, kad notiek laika pārmaiņas.
