Šonedēļ rit pirmā darba nedēļa pēc svētkiem. Tā ir iespēja sākt realizēt iecerētās jaunā gada apņemšanās – personīgās un no amata izrietošās.
Šonedēļ rit pirmā darba nedēļa pēc svētkiem. Tā ir iespēja sākt realizēt iecerētās jaunā gada apņemšanās – personīgās un no amata izrietošās. Gribētos, lai latiņa tiktu uzstādīta daudz augstāk, organizējot sabiedriskus sarīkojumus. Citādi tā vienīgais vērtējums nereti ir – “dļa seļskoj mesnosķi sajģot” (‘priekš laukiem būs labi’ – no krievu valodas). Pat mājas ballītes diemžēl ir augstākā līmenī, salīdzinot ar dažām, kas notiek tautas, kultūras namos un centros, klubos. Jau paši pulcēšanās vietu nosaukumi pretendē uz atbilstoša satura sarīkojumu. Taču, tos apmeklējot, rodas divējādas izjū tas – vai nu mērķauditorijas intereses netiek apzinātas pirms pasākuma, vai arī notiekošais tiek pavilkts zem paraksta – tauta sapratīs.
Daudzi tomēr nesaprot, kā var jaunatnes sporta pasākumā uz skatuves uzdzīt nogurušus onkuļus, kuri tur pavada divas stundas, nodziedot pāris sava gadagājuma ļaudīm paredzētas dziesmas un pārējā laikā vērojot pasākuma gaitu. Var jau būt, ka viņi bija nepieciešami treneriem un direktoriem. Taču ir aizdomas, ka ar sportu saistītie ļaudis nu gan ir tie, kuri ilgi saglabā jaunības dzirksti. Un jauniešiem, kuri daudz redzējuši, ir ambiciozi un brīvi, nāk smiekli, pēc kuriem kļūst neomulīgi un māc nožēla par redzēto.
Negribas iedziļināties konkrēta pasākuma niansēs, jo runa būtībā ir ne jau par tikai vienu noteiktu sarīkojumu, bet par pasākumu kvalitāti. Kaut arī dzīvojam pagastos un mazpilsētā, mums ir jābūt prasībām pret dzīvi, jātiecas vējiem līdzi, kuri pūš uz priekšu. Ja reiz kāds tērējis laiku un atbraucis uz tautas namu, tad viņam ir jāsaņem gandarījums. Gribas ticēt, ka šogad tā būs, jo dzīve laukos nav diagnoze, bet izvēle, kura neizslēdz lidojuma sajūtu.
Jācer, nenāksies pierast, ka Bauskas tautas nams un frāze – sarīkojumos mēdz pazust skaņa – ir viens vesels un nedalāms. Pašlaik šķiet, ka tas ir hroniski. Ar šo faktu gluži vienkārši jārēķinās gan vietējiem māksliniekiem, gan viesiem.
Protams, ir pozitīvi piemēri, jūtams progress. Un jaunajā gadā, domājams, būs vēl. Mēs visi kopā pagastā vai pilsētā tajos jutīsimies labi. Un ja vēl izdotos noķert to īpašo sajūtu, kad nekur tālāk par savu pilsētu negribas braukt, jo viss ir uz vietas – slidotava, baseins, omulīgas kafejnīcas, mūzikas klubiņš, kinoteātris, vecpilsēta, gludas ietves… Šķiet, ka tā sajūta paslēpusies kaut kur alā un lēnām, lēnām bāž ārā deguntiņu. Kaut nu izdotos sagaidīt!
