Vairs neesmu redzējusi Bauskas Pilskalna estrādē tik daudz klausītāju kā 1989. gada 28. jūnijā.
Vairs neesmu redzējusi Bauskas Pilskalna estrādē tik daudz klausītāju kā 1989. gada 28. jūnijā.
Ļaudis nāca uz Pilskalnu četras stundas pirms koncerta sākuma. Tā pirms piecpadsmit gadiem Bauska sagaidīja “Čikāgas piecīšus”, Amerikas latviešu grupu, kas iepriekš Latvijā bija dzirdēta tikai nelegāli pavairotos ierakstos.
Ansamblis vēl nebija devies ceļā, kad no Latvijas esot saņemta ziņa – visas biļetes uz koncertu Mežaparka estrādē pārdotas. Tāpat bijis arī citviet, kur dziedāja “piecīši”. Cilvēki reibuši no iespējas beidzot skaļi dziedāt līdzi agrāk paklusām dungotās tik pazīstamās un mīļās dziesmas un redzēt dziedātājus pašus.
Bauskas “Ganiņi” kopā ar “Čikāgas piecīšiem”
Bija iecerēts, ka kopā ar “piecīšiem” uzstāsies arī ansamblis “Knīpas un knauķi”, kas dziedās Alberta Legzdiņa “Šūpļa dziesmu” un ārzemēs dzīvojošu latviešu skautu un gaidu himnu “Septiņjūdžu zābakiem”. Tika nolemts, ka Bauskā šo himnu dziedās pilsētas pamatskolas folkloras kopa “Ganiņi”. Skolotāja Skaidrīte Kuķalka sagādāja notis, un bērni jau maijā sāka mācīties melodisko: “Tā kā Gauja plūst uz jūru,/Ievu smaržu līdzi nes,/tā mēs stāvam svešos krastos,/roku rokā tu un es.” Fakts, ka baušķenieki būs uz skatuves kopā ar leģendāro grupu, sajūsmināja dziedātāju vecākus.
Pienāca 28. jūnijs, un “piecīši” brauca uz turnejas pēdējo koncertu. Nekādas sadziedāšanas vai mēģinājuma ar “Ganiņiem” pirms uzstāšanās nebija. Tas gluži vienkārši nebūtu iespējams. Mazos dziedātājus līdz Pilskalna estrādei veda ar autobusu, lai pieaugušo drūzma bērnus nesamītu.
Leģenda vecākiem, ne bērniem
Jaunākajai “Ganiņu” dziedātājai tolaik bija pieci gadi, vecākajām meitenēm vēl nebija 14. Vaicājot par tās dienas atmiņām, Diāna, kurai tagad ir 23 gadi, neslēpj, ka tādu tikpat kā nav. Un viņa piebilst, ka “Čikāgas piecīšu” leģenda tolaik piederējusi pieaugušajiem, nevis bērniem. Prātā palicis, ka tā bijusi gara diena un vienas dziesmas dēļ nācies pārdzīvot ne mazumu satraukuma, jo, kā jau vienmēr, skolotāja gribējusi, lai skan ļoti labi.
“Klausītāji mūs spieda kā citronus”
Alberts Legzdiņš koncertu Bauskā pieminējis grāmatā “Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi”. Tā 90. gadu sākumā tikusi izdota šodienai neiedomājami lielā – 30 tūkstoš eksemplāru – metienā. Viņš raksta: “Klausītāji labi apzinās, ka šeit ir piecīšu beidzamā izrāde, tādēļ spiež mūs kā citronus – piedevu pēc piedevas. Kad dziedam popurija pēdējo pantiņu “Amerika, Amerika”, visi pieceļas kājās kā pie himnas. Nobeidzam ar “Daugav’s abas malas”, seko vēl piedeva no publikas puses, visiem kopā dziedot “Pūt, vējiņi!”. Pēc izrādes atkal puķu kalni, braucam pa pilsētiņas naksnīgajām ielām un noliekam ziedus Bauskas atbrīvošanas pieminekļa pakājē.”
Pēc 28 gadu klejošanas pa Amerikas prērijām, Dienvidamerikas stepēm, Austrālijas zelta laukiem, Eiropas vīna kalniem, izslāpuši pēc Dzimtenes bērzu sulas, rudzu maizes, noilgojušies pēc šejienes meiteņu apkampieniem un smaidiem, “Čikāgas piecīši” 1989. gadā ieradās Latvijā un saviļņoja neskaitāmas sirdis. Gabaliņš no šīm atmiņām pieder arī Bauskai.
