Daudzās vecās dziesmu grāmatās ir īpašas nodaļas ar tā sauktajām «mēra laiku (žēlastības) dziesmām».
Daudzās vecās dziesmu grāmatās ir īpašas nodaļas ar tā sauktajām “mēra laiku (žēlastības) dziesmām”.
Parastā kārtība bija: vispirms karš, tad bads un visbeidzot mēris. Kur bija pirmais, parādījās otrais un pēc tam arī trešais ienaidnieks, kas “pļāva” visus pēc kārtas.
Līdz 19. gs. otrajai pusei, kad bakterioloģiskie pētījumi atklāja mēra ierosinātājbacili, nebija zināms mēra cēlonis, tāpēc tika izteikti vairāki pieņēmumi. Piemēram, mēris izceļoties, ja pārāk lielus apmērus pieņēmusi ļaužu bezdievība un izlaidība, ja uznācis ārkārtīgs karstums vai aukstums, ja izcēlušies asiņaini kari, ja dzīvo pārāk tuvu cits citam un tādēļ “samaitājas” ieelpotais gaiss. Viduslaikos uzskatīja, ka mēri izraisot ebreji. Tāpēc dažās Rietumeiropas valstīs šajā laikā notika šīs tautības cilvēku publiska sadedzināšana.
Kas bija jādara, lai pasargātos no mēra sērgas, varam izlasīt latviešu tautas ticējumos. Tur teikts – lai mēris ietu garām, jātur melni zirgi, melnas govis un melnas vistas. Savukārt aizdomas par mēra izcelšanos bijušas tad, ja cilvēkam, vai, kas bija īpaši uztraucoši, vairākiem ļaudīm bija vērojami karstumi, svīšana, galvassāpes, aizsmakums, fizisks vājums, prāta aptumsums, caureja, kā arī strutojoši melni augoņi uz miesas un locītavās.
“Nopļauj” 227 baušķeniekus
Latvijā kopš 13. gs. ir bijuši vairāki mēra laiki, un par tiem ir ziņas dažādos vēstures avotos. Par pirmajiem lielākajiem mēra upuriem Kurzemē un Zemgalē var izlasīt 17. gs. sākumā rakstītos tekstos. 17. gs. 20. gadu sākumā vairākus gadus pēc kārtas šeit ir bijuši nelabvēlīgi laikapstākļi, tādēļ nav izaugusi raža. Šajā laikā notika arī Polijas-Zviedrijas karš un zviedru karapulki vairākkārt postīja un laupīja šo zemi. Atsevišķās muižās izcēlās bads, tam sekoja 1623. – 1625. gada mēra epidēmija. Tā visvairāk skāra tieši Bauskas novadu, kur, kā teikts kādā tajā laikā tapušā dokumentā, “(..) sērga šausmīgi sākās un gada laikā nolaupīja lielu skaitu ļaužu”.
Arī nākamajā mēra epidēmijā, kas izcēlās 17. gs. 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā, Bauskas pusē bija daudz upuru. Par to liecina fakts, ka Bauskas pilsētas maģistrāts 1660. gada 14. februārī izdeva pavēli sākt uz ielām gulošu līķu apbedīšanu, izlietojot tam pilsētas baznīcu naudu. Pēc šīs pavēles mēneša laikā pilsētā tika savākti un aprakti 227 miroņi.
Jāievēro karantīnas likumi
Vienmēr, kad izcēlās mēris, tā bija ārkārtas situācija un spēkā stājās viduslaikos apstiprinātais tā sauktais “Mēra nolikums” (mēra karantīnas likumi), kas paredzēja īpašu ārkārtas rīcību un nosacījumus. Proti, nedrīkstēja nevienu līķi neapraktu turēt ilgāk par trim dienām, mirušie bija jāaprok speciālos kapos – neauglīgā zemē pēc iespējas tālāk no ceļiem pietiekamā dziļumā.
Mēra laikā bija aizliegti cilvēku kontakti, tika darīts viss, lai pēc iespējas mazāk būtu ļaužu kopā sanākšanu. Piemēram, dievkalpojumi baznīcās nebija atļauti, tie bija jānotur zem klajas debess. Pilnībā bija aizliegtas bēru ceremonijas un mirušo apzvanīšanas (lai nesatrauktu dzīvos). Ar mēri mirušo nami bija jāaiznaglo ar dēļiem, bet mirušo mantas bija kategoriski aizliegts aizskart līdz epidēmijas beigām. Tika izraudzīti īpaši mēra mācītāji un ārsti, kurus pat atsvabināja no valsts nodokļu maksāšanas. Daudzi šie mācītāji un ārsti, pildot amata pienākumus, nomira, jo, nonākot kontaktā ar inficētajiem vai mirušajiem, paši saslima.
Paliek trešdaļa iedzīvotāju
Vēl nebija aizmirsta iepriekšējā 17. gs. mēra sērga, kad 18. gs. sākumā Kurzemē un Zemgalē, kā arī Vidzemē un Latgalē izplatījās jauna mēra epidēmija, kuras apjomi bija tik lieli, ka Latvijas vēsturē tā pazīstama ar nosaukumu “Lielais mēris”. Tas bija Lielā Ziemeļu kara laiks, kad Kurzemes hercogistē laupīdami un postīdami siroja dažādu valstu karavīri.
1705. gadā pie Mežotnes un Iecavas tika nomitināti vairāki tūkstoši krievu jātnieku un kājnieku. Viņi, neskatoties uz to, ka vietējo zemnieku pienākums bija uzturēt šos karakalpus un viņu zirgus ar proviantu (pārtiku), pārstaigāja muižas un zemnieku mājas kā visīstākie laupītāji. Arī visu veidu karaspēka pārvietoša nās un kaujas smagi skāra zemnieku laukus un tīrumus. Kad 1706. gadā, saspridzinājis Bauskas pili, krievu karaspēks no šejienes aizgāja, Bauskas novadā tika nomitināti zviedru karavīri. Zemniekiem no tā labāk nekļūst – ar kara nodevām jāturpina uzturēt zviedrus.
Papildus visām nastām 1708. gada nogalē agri uznāca bargs sals, visa raža vēl nebija novākta, un 1709. gadā vietumis Kurzemē un Zemgalē atkal bija bads, kam sekoja mēra epidēmija, kas savus upurus ņēma vasarā. Kopš 1709. gada 3. jūlija Bauskā bija aizliegti dievkalpojumi pilsētas baznīcās. Mirušos ar paša hercoga Fridriha Vilhelma pavēli, kas attiecās uz visu hercogisti, bija aizliegts apbedīt baznīcu iekšienē.
Pēc 1708. un 1709. gada lielā mēra Bauskā palika tikai trešā daļa no pirmsmēra laika iedzīvotāju skaita. Nav gan precīzi zināms, kur mirušos apglabāja, kur ir tā sauktie mēra kapi. Šī neziņa 20. gadsimta 90. gadu sākumā radīja minējumus un baumas, ka ar mēri mirušie apglabāti Šarlotes kapos. Šim apgalvojumam joprojām nav ticama pamata.
Tukšas daudzas muižas
Spilgta šī laika kultūrvēsturiskā aina sniegta Codes muižas īpašnieka Gerharda Magna fon Šrēdera taisnošanās rakstā par muižas ūtrupi. Viņš raksta, ka 1693. gadā pēc mātes nāves saņēmis mantojumā muižu, kam bijušas ievērojamas saimnieciskās grūtības. Jaunais īpašnieks centies atjaunot muižas saimniecisko ienesīgumu. Neapdzīvotā un aizaugušā zemē nomitinājis zemniekus, uzcēlis četrus krogus. Jau pavisam drīz Codes muižā katru dienu strādājuši 40 klaušu zirdzinieku un 30 klaušu kājnieku, kā arī amatnieki. Tā muižas saimniecība sakārtota, taču jaunā kara dēļ muižas īpašnieks un viņa zemnieki atkal dabūja ciest.
Tomēr visbriesmīgākais izrādījās krievu valdīšanas laiks. Krievu karavīri regulāri ieradušies laupīt Codes muižā un ņēmuši, ko vien varējuši. Tā 1710. gadā Codes muižā bijis paņemts tik daudz, ka daudzviet zemniekiem pat maizes tiesa nav palikusi. Sācies bads, kam sekojis mēris, un 1711. gadā Codes muižā atkal tikpat kā nav bijis ļaužu. Tādēļ muižas īpašnieks Šrēders nav varējis nomaksāt nedz smagās kontribūcijas (kara nodokļus), nedz citus maksājumus un nonācis līdz ūtrupei.
Līdzīga situācija bijusi arī citās muižās. Pēc mēra no Iecavas līdz Rīgai visa zeme bijusi pamesta un neapstrādāta. Tad notika valsts iestāžu veiktā revīzija – dzīvi palikušo apzināšana. Šie dati, lai gan ir nepilnīgi, liecina – Bauskas novadā pilnīgi tukšas (bez ļaudīm) palikušas vairākas muižas. Diemžēl nav norāžu par šo muižu nosaukumiem.
Saimniekošanas atjaunotne
Nav precīzi zināms “lielajā mērī” mirušo skaits, jo tos ārkārtas apstākļos neviens neskaitīja un nereģistrēja. “Mēra nolikums” paredzēja pēc iespējas ātrāku līķa aprakšanu. Taču kopējo mirušo skaitu Kurzemē un Zemgalē aprēķināja vēlāk. Ir zināms, ka šī “nāves pļauja” šajā Latvijas teritorijas daļā paņēma apmēram 200 tūkstoš cilvēku dzīvību.
Kad mēra epidēmija beidzās, 1711. gadā ar hercoga pavēli bija noteikts visās hercogistes baznīcās noturēt pateicības dievkalpojumus. Lai novērstu to, ka pēc mēra raža netiktu novākta, lauki paliktu neapsēti un tas būtu jaunu bada draudu cēlonis, jau mēra laikā 1710. gada vasarā hercogs izdeva pavēli, ka esošajiem (tiem, kas palikuši dzīvi) visu amatu un darbu darītājiem ir jāpieliek visas pūles, lai raža tiktu novākta un ziemāji iesēti. Ar šo pavēli pie lauku darbiem spaidu kārtā tika saistītas personas, kam līdz tam nebija nekāda sakara ar lauksaimniecību.
Pēc lielā mēra darbaroku trūkums bija vērojams arī pilsētās, un šeit saskārās pilsētas varas iestāžu un muižnieku intereses. Šāda situācija bija arī Bauskā. Proti, bada un mēra laikā laucinieki no skartajiem apvidiem bieži bēga uz Bausku (iespējams, tieši tādēļ epidēmiju no laukiem ievazāja pilsētā) cerībā, ka tur atradīs iztiku. Ja pilsētā izdevās izdzīvot, tad pēc epidēmijas šādi “bēgļi” mēģināja tur palikt. Tā kā laukos trūka darbaroku, tad Bauskas apkārtnes muižnieki neatlaidīgi prasīja Bauskas pilsētas maģistrātam izdot šos bēgļus. Tomēr panākumu nebija.
Muižniekiem nekas cits neatlika, kā meklēt ļaudis tuvākās un tālākās zemēs. Ir ziņas, ka 1738. gadā Mežotnes baznīcā kristīti 106, bet gadu vēlāk vēl 40 “(..) nezin no kurienes” atvesti tatāri. Viņi turpmāk strādāja šajā muižā un, kā norādīts vēstures literatūrā, vēlāk radīja jaunu asiņu piejaukumu latviešu genofondā.
