Ja pieķerts pie auto stūres reibumā ar 1,5 un vairāk promilēm, draud arests no 10 līdz 15 diennaktīm. «Septītajās debesīs», «obezjaņņikā» vai «sutkās», kā žargonā dažādi tiek dēvēta ieslodzījuma vieta, pavadītais laiks tur pirmoreiz nokļuvušajiem nav medusmaize.
Virs durvīm novietotais gaismeklis izgaismo šauro telpu, kurā bez atejas, metāla izlietnes un divām koka lāvām ir krēsls un galds, kas nav izkustināmi, jo piemetināti pie grīdas. Restotais logs uz ārpasauli ir mazāks par datora ekrānu un liedz kalpot par gaismas avotu. Smakojošas kanalizācijas smārds iesitas nāsīs, un kuņģī no rīta uzņemtā barība sāk mest pamatīgus kūleņus. Zem auksta, tekoša ūdens izlietnē nomazgājot seju un izskalojot muti no brokastu atliekām, izdodas nelabumu remdēt.
Pusmūža gadus sasniegušais Modris saprot, ka šajā divus reiz trīs metrus platajā «ūķī» būs jāpavada nākamās desmit diennaktis, jo teju pirms gada noķerts par braukšanu dzērumā.
Aiz restēm – Rīgā
Kopā ar draugiem Modris bija «plostojis» līdz pat rīta gaismai. Pēc pāris stundu gulēšanas viņu uzmodinājis telefona zvans, nekavējoties ticis izsaukts uz darbavietu, kas pēdējos gados bija atrasta galvaspilsētā. No Bauskas izbraucis apdullis, lāgā neizvērtējot situāciju, tiekot līdz Baložu pagriezienam, nokļuvis ceļu policijas reida lamatās. Automašīnas apturētas cita pēc citas, bez izņēmumiem.
Modris ātrumā meklējis košļājamo gumiju, apsvēris domu griezt mašīnu riņķī, visbeidzot pārskaitījis naudu makā, modelējis, cik varētu būt atlicis kontā, un plānojis, kā vislabāk «pogainos» iebarot ar «kukuli», lai pašam «nepiešuj» krimināllietu. Te neviļus iedomājies par kādu radinieku, kurš saistīts ar tiesībsargājošām iestādēm, zvanījis un lūdzis tam padomu. Radiņš Modri pamācījis, lai no pārbaudes noteikti atsakās, bet pēc tam tiesā noalgo labu advokātu, kam naudu nežēlo, tādējādi atbrīvošoties no nepatikšanām bez liekām galvassāpēm. Gudru cilvēku klausīdams, Modris tā arī darījis, taču rezultātā tiesas spriedums bijis bargs. 1000, toreiz vēl latu, naudas sods, vairāk nekā 300 latu bija jāatdod par mašīnas evakuāciju un uzglabāšanu stāvvietā, desmit diennakšu aresta un autovadītāja tiesību atņemšana uz četriem gadiem.
Soda izciešanu atlicis līdz pēdējam brīdim. Kurš tad labprātīgi vēlas doties uz cietumu? Modrim tas pats radiņš vēstījis, ja vēl ilgi tūļāsies, visai drīz viņu iekļaus visos reģistros un būs liegta izbraukšana no valsts, kā arī varot gaidīt to dienu, kad likumsargi nāks šo meklēt un aiz restēm ietupinās piespiedu kārtā. Spriedis, ka citas izejas nav, bet Bauskā gan uz «sutkām» nav gribējis iet, jo ļaudīm patīkot visādi mēļot, tāpēc pierakstījies uz kādu Rīgas izolatoru, jo soda izciešanas vietu pats brīvi var izvēlēties.
Nevar rast sev vietu
Par došanos uz nebrīvi zinājuši vien paši tuvākie, citiem Modris stāstījis, ka desmit dienas pavadīs Turcijas kūrortā. Nedēļas sākumu izvēlējies par savu startu «septītajās debesīs» – tā likumpārkāpēji nodēvējuši īslaicīgās aizturēšanas izolatoru. Pirms tam Modris bija saklausījies un salasījies daudzus stāstus gan par uzraugu izturēšanos, t. i, ņirgāšanos, gan «ērtībām» – neērtībām, gan izjūtām, kas pārņem, atrodoties nošķirtam no ārpasaules kaut uz dažām dienām, taču uz savas ādas izbaudīt policijas «obezjaņņiku» (cits aizturēto slengs) ir pavisam kaut kas cits.
Josta, kurpju šņores, pulkstenis un citi aksesuāri, ar kuriem var sevi vai citus savainot, tika konfiscēti, tāpat telefons un planšete jāatstāj īpašā kārbā policijas uzraudzībā. Metāla durvju slēdzenē noskanēja dobjš klikšķis, un baušķenieks attapās kamerā, kurā ilgu laika sprīdi nav varējis atgūties no pārdzīvojumiem. Ne nosēdēt, ne nogulēt, nervozi staigājis pa šauro strēli, kas telpā atstāta pārvietošanās vajadzībām.
Vēlāk pievērsis uzmanību žurnāliem «Leģendas», kas nevīžīgi bija nomesti uz galda un kurus, visticamāk, atstājis Modra priekšgājējs. Drudžaini šķirstot glancēto izdevumu, miesās raženais vīrs nav varējis koncentrēties lasīšanai, aplūkojis vien fotogrāfijas un atmetis to atpakaļ. Modris ar acīm meklējis kādu punktu, kam veltīt uzmanību, līdz skatienu ieurbis sienā, kas bija pabalējusi, dzeltenīgas nokrāsas, grubuļaina, uz tās bija redzami sakrājušies putekļi un netīrumi. Sienu «rotāja» arī uzraksti, pēc kuriem varējis spriest par pārkāpēju raksturu, kas te paviesojušies. Tur bijuši fiksēti gan panti, gan nodarītais, gan pavadīto dienu skaits.
Ap pusdienas laiku atnests ēdamais – zupa, otrajā – vārīti kartupeļi ar mērci un salātiem. Rīta nelabums vēl licis par sevi manīt, tālab Modris notiesājis vien gabaliņu baltmaizes. Tās vienmēr bijis pārpārēm – četras šķēles brokastīs, tikpat pārējās ēdienreizēs. Barojuši trīs reizes dienā, brokastīs parasti bijusi tēja un mannas biezputra, pusdienās vārīti kartupeļi, pāris reižu bijusi arī gaļa un putraimu biezputra ar nenosakāma sastāva mērci, bet vakariņās vien maize ar tēju. Badu nav jutis, taču arī ēstgriba bija zudusi, ko Modris norakstījis uz nerviem. Arestu viņam grūti bijis pieņemt un «sagremot». Daudz domājis arī par Dievu, tā sodu un īstu grēksūdzi sev pašam un cietuma sienām noturējis, solot vairs nekad mūžā dzērumā pie stūres nesēsties.
Neapklusināmais kamerā
Gaisma izdzisusi vakarā, kā pēcāk noskaidrojis, ap desmitiem, bet sešos no rīta tā ieslēgta no jauna. Gulēšana uz puscentimetru bieza matrača likusi sajusties kā askētiskam jogam, naktī nedaudz salis, jo sega bijusi paplāna un «ventilācija» gana spēcīga. Rīta agrumā notikusi uzraugu maiņa, kas nozīmējusi arī sodīto apgaitu. Modrim prasījuši, vai nekā netrūkst, viņš, pārvilkdams roku pār ataugušajiem bārdas rugājiem, ironizējis, ka televizors derētu gan. Tas izraisījis smaidu uzraugu sejās.
Vientulība kamerā uzmākusies kā neatlaidīga muša karstā vasaras dienā, un, nezinādams, kā to aizgaiņāt, brīžam sācis sarunāties skaļā balsī pats ar sevi. Otrās dienas pusdienlaikā viņa «cellē» tika pārtraukts kapa klusums, jo ieradies vēl viens arestants. Arī viņam nebrīvē nolemtas desmit «sutkas», iekritis, jo kolēģi par viņu ziņojuši. Kameras biedrs bijis tik runātīgs, ka nu Modrim vajadzējis meklēt ieganstu, lai «verbālos laidara vārtus» kaut uz īsu brīdi varētu aizdarīt.
Dažās dienās Kārlis bija paguvis izstāstīt visu savu dzīvi. Pēc dienesta Kārlim Maskavā piedāvāts darbs, miteklis un labs atalgojums, taču viņš izvēlējies atgriezties dzimtenē. Iecerētā viņu gaidījusi, svinējuši kāzas un cēluši māju. Tad sieva ieskatījusies citā un padzinusi šo, paturot pie sevis arī abus bērnus. Tas bijis liels trieciens, viņš sācis bēdas remdēt sīvā glāzē. Pārestība vēl tagad gruzdot Kārļa dvēselē, taču par dzērāju viņš sevi nesaucot. Vien svētku reizēs un kādā brīvā dienā paceļot pa glāzītei. Tagad Kārlis iztiku pelnot, braukādams pa Eiropu ar smagajām «fūrēm». Pēc apturēšanas dzērumā pie stūres gan darbs zaudēts, jo tiesības, tāpat kā Modrim, uz četriem gadiem atņemtas. Savai tagadējai dzīvesbiedrei Kārlis nemaz neesot atklājis, ka dodas uz izolatoru, bet pateicis, ka brauc līdzi kolēģim pakavēt laiku «fūrē». Tā arī esot labāk, jo dārgā esot gana šerpa un viņai labpatīkoties būt noteicējai, nemitīgi paceļot balsi. Šeit viņš vismaz izvēdināšot galvu no viņas nemitīgās bļaustīšanās.
Pastaigas un vingrojumi
Dienas pirmajā pusē ieslodzītajiem paredzēta aptuveni 30 minūšu pastaiga svaigā gaisā. Modris to izmantojis un nav varējis sagaidīt, kad pienāks atkal tas brīdis, kad varēs skatīt zilo debesu jumu. Citu neko jau arī nav varējis lāgā redzēt desmit reiz piecus metrus lielajā pastaigu laukumā, kuram apjozta augsta siena ar restēm un dzeloņdrātīm augšpusē. Nosacītajā brīvībā iepazinies vēl ar pāris bēdubrāļiem, kas visi bijuši cilvēcīgi un atsaucīgi sarunām. Kādam gados jaunam vīrietim viņš novērojis pamatīgu šoku, drebējušas rokas un pirmajās dienās īsti parunāt arī nav varējis. Aresta dēļ viņš zaudējis labi apmaksātu darbu, kā arī autovadītāja apliecību uz diviem gadiem.
Kameras biedrs Kārlis gan tikai reizi izgājis izkustināt kājas, jo pēc svaiga gaisa atgriešanās smacīgajā telpā bijusi vēl grūtāka. Viņš nospriedis, ka labāk lai nāsis skābekli nemana. Izvingrinot iesīkstējušos locekļus, Kārlis ik dienu izpildījis dažādus vingrinājumus – pietupienus, atspiedienus un pāris palēcienus. Baušķenieks šad tad arī ņēmis piemēru no kaimiņa un «sastingušos» kaulus pakļāvis dažādiem spēka vingrinājumiem. Garlaicības kliedēšanai un fiziskajai slodzei uzraugi piedāvājuši uzkopt gaiteni, taču no tā gan vīri atteikušies.
Visneomulīgāk Modris juties, kad vajadzējis kārtot dabiskās vajadzības. Viņu tualete bijusi grīdā ierīkots «ērglītis», kas norobežots ar dažām skaidu platēm, bet augša un apakša atvērta tā, ka var redzēt gan kājas, gan rumpja augšdaļu. No cauruma «nesis» tik ļoti, ka tas bijis arī viens no iemesliem, kādēļ vīri nav notiesājuši porcijas, jo nav vēlējušies smirdoņu pastiprināt. Modris noturējies godam visas desmit dienas un «pa lielam» nokārtojies vien savas mājas labierīcībās. Īsta laime bijusi arī dušas apmeklējums, kur sajuties kā paradīzē. Tas bija atļauts vienu vienīgu reizi, bet Modris gan pats nomazgājies, gan apakšveļu un zeķes izmazgājis.
Smaga bijusi arī pēdējā diena aiz restēm, jo tik ļoti alcis brīves Modris vēl nebija nekad. Mēģinājis pie sevis skaitīt sekundes, minūtes un stundas atzīmēdams uz lapiņas, mēģinot noteikt vēl atlikušo laiku. Vēlreiz apsolījis sev, ka darīs visu, lai «septītajās debesīs» vairs nevajadzētu atgriezties.
