Oriģināldramaturģijas iestudējumi uz Rīgas teātru skatuvēm nav nemaz tik bieža parādība. Sezonas izskaņā uz Nacionālā teātra skatuves dzīvi sāka Jāņa Jurkāna komēdija «Viņš taču ir muļķis!».
Oriģināldramaturģijas iestudējumi uz Rīgas teātru skatuvēm nav nemaz tik bieža parādība. Sezonas izskaņā uz Nacionālā teātra skatuves dzīvi sāka Jāņa Jurkāna komēdija «Viņš taču ir muļķis!». Savukārt Dailes teātra Mazajā zālē divas reizes šajā sezonā jau nospēlēta Paula Putniņa luga «Labā tīrības sajūta».
Kritiķi šo režisora Dž. Dž. Džilindžera iestudējumu pasteigušies nodēvēt par Dailes teātra sezonas labāko veikumu. Tam var piekrist, jo nepilnas trīs stundas aizrit nemanot – vērojot un jūsmojot par režisora veikumu, pārsteidzošu izrādes ietērpu un lielisku aktieru spēli. Visi šie komponenti veiksmīgi veido vienota stila darbu.
Aktieru jaunatklāsmes
Šoreiz ir tas gadījums, kad ne īpaši izdevusies, plakātiska un sižetiski grūti baudāma luga uz skatuves, aktieru izspēlēta, ir pat ļoti interesanta. Izlasot programmiņā Valda Liepiņa un Pētera Liepiņa vārdus, pirmās asociācijas ir stereotipi, ko šie aktieri par sevi izveidojuši. Gan vizuālie, gan varoņu atklāsmē.
Dž. Dž. Džilindžeram šoreiz izdevies radīt pilnīgi citu Pēteri Liepiņu. Tas nav «jērādiņā» vai privatizācijas drēbēs tērpies komiķis. Pirmajā brīdī pat nepazīstams, jo sejas vaibsti arī ir pilnīgi citi. Viņa dēla lomā lielisku raksturotāja talantu radījis Valdis Liepiņš. Arī Akvelīna Līvmane jau šķita radošām veiksmēm norakstīta aktrise, bet nu režisors viņu it kā ir aizdedzis no jauna. No televīzijas seriāla «Dzīvoklis» stereotipiem grūtāk izdevies tikt vaļā Zanei Burnickai. Savukārt Zanes Vaļickas uznāciens un rīcība izrādes pirmajā cēlienā ir patiesi baudāma.
Lugas citādāka interpretācija
Dž. Dž. Džilindžers visnotaļ plakano un pārspīlēti didaktiski pareizo Paula Putniņa lugu skatītājiem pasniedz melnā humora seriāla «Adamsu ģimene» tērpā. Šoreiz aizguvums ir pat ļoti veiksmīgs. Adamsu ģimenes varoņu kopija kustībās, pat domāšanā un runas stilā, ielikta latvie- šu inteliģences pārstāvjiem mutē, ir ne tikai komiska, bet arī paralēles meklēt rosinoša.
Luga taču ir bezgala vienkārša. Tas ir stāsts par kādu humanitārā lauciņa kopēju ģimeni: žurnālistu un projektu autoru, skolotāju un zinātnieku. Atmodas sākumā šie cilvēki neizvēlas «pareizo» ceļu, netraucas lielajā politikā, bet tā klusu paliek maliņā, demonstratīvi paziņojot: «Lai kas arī būtu noticis ar mūsu Latviju, vismaz mēs tajā nepiedalījāmies.» Šī neiesaistīšanās noved ģimenes sākto adīšanas uzņēmumu līdz bankrotam, jāpamet pilsētas dzīvoklis. Saimniekošana lauku «dzimtas mājās» beidzas ar tukšu benzīna kannu un govi, kurai, atklājas, jāgādā arī siens.
Izspēlē pat «Sapņu salu»
Režisors autora primitīvi pamācošajam tekstam klāt liek paralēles no šīs dienas sabiedrības negācijām. Lielu daļu sarkasma dabū snobiskais kulta raidījums, realitātes šovs «Sapņu sala». Sava tiesa tiek arī politiķiem, mazo upju piegānītājiem, pat valodniekiem, kuri nekādi nespēj rast latvisku vārdu pašlaik tik populārajam skūterim. Lugā to mīļi un latviski nosauc par pļurku. Režisora atradumi ir aktieru kustībās, grimasēs, otrā cēliena bezcerīgi monotonā ritējumā. Tas ir tikpat lēns kā paštaisīta dzira, kas plok milzu pudelē. Tai līdzi iznīkst arī optimistiski piepaceltā, bet ekonomiski un praktiski nepamatotā «Breša zemnieku» saimniekošana Latvijas laukos.
Žēl vienīgi, ka līdz rudenim, kad teātris atsāks sezonu un izrāde būs atkal skatāma, dažas sabiedrības aktualitātes jau būs nostāvējušās. Bet latvieši līdz tam laikam noteikti būs «sabīdījuši» citas lietas, kurām izrādē «Labā tīrības sajūta» tiks izsmiekls un ironija. Nežēlīga, bet no skatuves pasniegta patiesi smieklīgi un meistarīgi.
