Pievilcīgā, smalki veidotā dāma negaidīti spēcīgi paspiež roku un vedina apskatīt sabiedrības «Līdums» saimniecību Bauskas novada Īslīces pagastā – vienu no sakoptākajām un sakārtotākajām lauku ražotnēm Latvijā. Inese Karlova, vienīgā īpašniece, ar banku – kreditori – cīnījusies gadus piecus, pārņemot uzņēmumu pēc vīra traģiskās nāves ne visai cerīgā stāvoklī. Tomēr visu laiku «Swedbank» maksāti gan procenti, gan kredīta pamatsumma, un nu pēc tiesas lēmuma atjaunot maksātspēju var uzelpot. Pēc ilgas klusēšanas, sargājot no liekas publicitātes sevi pašu un tuviniekus, Inese gatava atklāt gan kaut ko no piedzīvotā, gan nākotnes vīziju.
Kā organizējat darbu savos uzņēmumos?
– Kā īpašniece skatos uz saimniecības kopējo izaugsmi – ražošanu redzu no augšas uz visām pusēm. Darbinieki saimniecībās strādā patstāvīgi. «Līdumā», «Veģos», «Griezēs» un pārējā grupā ir 60 – 70 darbinieku, bērnu – ap 70, visiem gādājam Ziemassvētku dāvanas. Rīgas tuvumā apstrādājam 1200 ha, te – 3800. Audzējam graudaugus un rapšus. Uz «Līdumu» braucu vienu, trīs dienas nedēļā, sezonā biežāk. Te iekārtotas plašākas telpas, notiek visas grupas speciālistu mācības ziemā.
Kādu mantojumu jūs saņēmāt?
– Negācijas «Līdumam» nāk līdzi kopš 2008. gada, kad mans vīrs nomira, es saimniecību pārņēmu, un te bija «zaptes» daudz un dikti. Nepārņēmu nevienu ar viegliem noteikumiem un bez prasībām, jo konkurence apkārt ir liela. Arī bankai bija savi plāni, un tie ir joprojām. Strādāt bija divtik smagi, tomēr mums apkārt ir daudz labu cilvēku, kaimiņu, nomnieku, sadarbības partneru. Izpalīdzam citiem ar tehniku, gatavojam analīzes, jo mums ir sertificēta laboratorija. Ir tādi, kas izplata baumas par «Līduma» bankrotu. Garām braucot var redzēt – «Līdums» ir sakārtots un strādā.
Vai strīds ar banku tagad ir galā?
– Pēc tiesas lēmuma par maksātspējas atjaunošanu pagājis tikai mēnesis. Banka sēž ierakumos, un nākamo triecienu var gaidīt februārī, kad mums jāpagarina viens līgums. Es bankai maksāju gan pamatsummas, gan procentus, taču tas netraucē viņiem paziņot – jūs nevarat izdzīvot, saimniecība jāpārdod investoram. Tas būtu ārzemju naudasmaiss, kuru interesē zeme. «Līduma» īpašumā ir ap 2300 hektāriem. 2008. gadā banka «Līdumu» bija izlikusi pārdošanā par trīs miljoniem latu, tagad vērtība pieaugusi. Nezinu, kas notika, iespējams, viens pircējs gribēja tikai zemi, cits – vienīgi kalti. Tā palikām pie ražošanas, tomēr «Līdums» joprojām ir gards kumoss.
Kad man zvana kāds investors, es sāku runāt tikai ar 25 miljoniem eiro. Tas arī tāpēc, lai man liek mieru. Ja vajadzēs, es pati meklēšu pircēju, bet tas nav tāpēc, ka es negribētu strādāt. Tas būs tikai un vienīgi bankas spiediens, ja nāksies saimniecību pārdot. Tomēr ceru, ka mēs izgrozīsimies, jo pēc publicitātes un labajiem rezultātiem pie tāda kredītu sloga arī skaistajā Rīgas «Saules akmenī» sēdošajiem kaut kas būs jāpārdomā.
Ja jums nebūtu lielo kredītu, cik jūs pelnītu?
– Mēs esam pelnoši arī tagad, tikai peļņa aiziet kredītu nomaksai. Mums nav neviena jauna džipa, mans ir jaunākais, jo iepriekšējai mašīnai uzlēca stirna, abas bija pagalam. Kad atbraucu te 2008. gadā, nekā nebija, pa ziemu viss bija aizsalis, aizsnidzis. Kalte strādāja, bet tehnika stāvēja Rītausmās, īrētajā lauktehnikas bāzē. Mans plāns bija 2009. gadā visiem strādāt šeit, un tas man arī izdevās.
Kur ir jūsu saknes?
– Pēc augstskolas abi ar vīru, viņš bija mehanizators, es – agronome, sākām saimniekot Gata atgūtajā vectēva zemē, trijos hektāros, netālu no Saulkrastiem. Visu sakrājām pamazām, bez privatizācijas, divatā, divus bērnus audzinot. Māja līdz šim nav pabeigta, tādā arī dzīvoju, jo visa nauda iet ražošanā. Graudkopībā iegājām 1994. gadā. Es vienlaikus strādāju valsts iestādēs un sēklu tirdzniecības firmās. Saimniecībā ar pilnu slodzi sāku darbu tikai 2006. gadā. Līdz tam mana alga aizgāja ģimenes iztikai un bērnu skološanai. Saimniecības naudu ieguldījām biznesa attīstībā. Naudas lietas un ražošanas organizāciju esmu apguvusi pēdējos piecos gados.
Kā nonācāt «Līdumā»?
– Tas varēja būt 2003. gadā, kad Andoras kalnos satikām vienu saimniecības īpašnieku, kurš teica: ««Līdumu» drīz pārdos, Gati, tev labi sanāk, nāc uz Zemgali saimniekot!» Papildu punkti bija Eiropas Savienība un straujā Latvijas izaugsme. Ādažu un Saulkrastu apkaime bija galvenais privātmāju būves poligons, mums vairs nebija zemes, kur paplašināties. Bijām Rīgas tuvumā lielākie rudzu audzētāji. Te bija zeme un ražošanas iespēja. 2006. gadā sākās sarunas, 2007. gadā Gatis samaksāja par saimniecību, kas tobrīd bija diezgan smagā stāvoklī gan finansiāli, gan pēc papīriem. Lai gan te bija potenciāls, bija arī viegli iegūstami kredīti un «Swedbank» atbalsts. Tagad domāju, ka tas nebija nesavtīgi, bet labi organizēts un plānots.
Vai ar to domājat mērķtiecīgu uzņēmuma pārņemšanu?
– To apliecina kāda zviedru žurnālista grāmata. Banka dod kredītus, kamēr negaidot vienu vairs neiedod, un īpašnieks ir sprukās – uzņēmumu atliek tikai pārdot. Domāju, ka tur ir daudz subjektīvu faktoru, un diez vai zviedru saimnieki ir pilnībā informēti par notiekošo. Bankā ir darbinieki, kas personiski ieinteresēti šajā lietā. Gatis iekrita, pērkot zemi. Bija apsolīts kredīts, bet to neiedeva.
Stāsts aizgāja par to, ka Gatis visus piekrāpa, lai gan sarunām principā nav nekādu dokumentu. Sākumā daudziem piekāpos, bet sapratu, ka tas iet nekurienē, man bija stingra līnija jānosprauž un jāpieņem lēmums, vai naidoties un rakāties pagātnē vai tomēr virzīties uz priekšu un strādāt. Izvēlējāmies to jūgu vilkt līdzi, cik spējam. Kreditori ir pretimnākoši, ja banka rīkotos par visiem simt procentiem, viņi nesaņemtu neko. Runas, ka es te nesaimniekoju, nav patiesas. Vienu laiku te bija bankas iecelti apsargi, jo banka gribēja kaltes torņus ar graudiem paturēt sev. Graudu izvešana notika stingrā kontrolē, bet ražošana te nav apstājusies.
Kāpēc jums vajadzēja cīnīties?
– Pirmkārt, es pirms tam neko nezināju par finansēm. Shēmas dzīvē neesmu pazinusi, esmu godīgu darījumu piekritēja. Ģimenē runājām tikai par agronomiju, es rakstīju projektus un pieteicu subsīdijas. Manā ziņā bija mājas un bērni, vadāju viņus uz skolu un pulciņiem. Parakstīju dažus galvojumus, pasmejoties – cerams, tie ļaus man dzīvot. Tas man dārgi maksā-
ja, lai arī privātais galvojums nebija liels – ap 300 tūkstošiem.
Kad tu, cilvēks, nezini, kas tevi sagaida, tu iemeties nedomājot. Mēs esam auguši lēnām un pamatīgi, neko neesam no gaisa saņēmuši, nekas mums nav dāvināts. Nostrādāja loģika – es zinu, kā audzēt, es zinu tehniku. Man bija jāpieņem mantojums, to pieprasīja banka, lai ļautu strādāt. Tajā laikā saimniecība nevarēja palikt bez vadītāja. Lēmums tika pieņemts spontāni, ar banku sāku kārtot kredītus, auga mana pirmā raža uz lauka. Manas ikdienas gaitas nepārtraukti pavadīja juristi. Reizēm nodomāju – kam man to visu vajag? Darbu es atrastu, esmu pārliecināta. Tagad mani cilvēki saka – tu esi tik daudz izdarījusi, tev jāturpina! Pati to ne vienmēr apzinos, bet pieci gadi ir bijuši kā vesels mūžs.
Otrs apstāklis – man ir divi bērni studenti, 20 un 21 gads. Jā, neviens no viņiem nemācās lauksaimniecību, bet meitas profesija būs finansiste-ekonomiste, dēls – uzņēmuma vadītājs. Viņi visas vasaras strādājuši saimniecībā. Puisis sāka ar trimeri, meita – laboratorijā, tagad darbojas mārketingā. Dēlu pagājušajā gadā iesēdinājām kombainā.
Vai viņi ir jūsu mantinieki?
– Es tik skaļi nesaku, jo negribu viņus piespiest. Viņiem tas jādara no sirds. Ja viņi izvēlēsies ko citu pēc studijām, tad es 50 gados teikšu – man pietiek! Līdz tam vēl četri gadi atlikuši. Kopīgā gājienā uz teātri nesen viņiem teicu – ja es sāku darīt ko nepareizu, sakiet man, lai sēžu mājās. Viņi solījās nopirkt man trīs sunīšus, lai nevaru no mājas izbraukt.
Kurā brīdī sapratāt, ka esat izcila biznesa sieviete?
– Es vēl tagad to pilnībā neapzinos. Kā tik mani veči nav saukuši – par dzelzs lēdiju, par sievieti ar pautiem un dubultpautiem… Esmu domājusi par to, kur ir mans stiprums – gan mana tēva, gan mātes dzimtā spēcīgākās ir sievietes, kas dzīvi vilkušas. Atbildīgums un redzējums ienācis manī. Es priecājos par katru mazo sasniegumu. Sasniedzot mazos mērķus, tu pieveic arī lielo.
Esmu dzirdējusi pārmetumu: ko viņa – svešiniece – ielīdusi Bauskā?! Es esmu zemgaliete, jo mana mamma viesojās pie vecmāmiņas Kalnciemā, kad viņai sākās dzemdības, un tur es nācu pasaulē. Vairāk mājas man ir pie «Veģiem», kur pavadu naktis, bet ražošanas ziņā es degu vairāk par «Līdumu». Gribu abas saimniecības sakārtot. Bankā esmu lielās dusmās teikusi – jūs pārdosit ārzemniekiem zemi, paši zviedru jūgā strādājat, vai gribat, lai jūsu bērni un mazbērni paliek par kalpiem!? Vecajiem cilvēkiem latviešu pašlepnums ir liels. Ar 60, 70, 80 gadus vecajiem zemes īpašniekiem ir vieglas nomas sarunas, viņi ir lepni, ka to apstrādā. Mana paaudze zemē redz tikai peļņu.
Vai jūs negribētu būt zemkopības ministre vai premjerministre?
– Nē, nav labs piedāvājums! (smaida) Esmu sevi noslēgusi no sabiedrības viedokļa. Es daru visu labu, nedaru neko sliktu, lai no kaut kā baidītos. Man prieks par darbiniekiem. Sakārtosim attiecības ar banku, un no tā būs atkarīgs pārējais. Lai izdzīvotu, visiem maniem uzņēmumiem jāturas kopā.
Inese Karlova
Dzimusi: 1967. gadā Kalnciemā, Jelgavas apkaimē.
Izglītība: 1991. gadā absolvējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju ar agronomes kvalifikāciju.
Profesionālā pieredze: darbs valsts iestādē un sēklu tirdzniecības firmās, dārzeņu un zemeņu audzēšana zemnieku saimniecībā, no 2008. gada – PS «Līdums» vadītāja un īpašniece, vada lauksaimniecības uzņēmumu grupu, kurā ietilpst arī z/s «Veģi» pie Krimuldas, piensaimniecība «Griezes» Īslīcē, graudu eksporta uzņēmums «Abra».
Ģimene: divi bērni – studenti.
Vaļasprieki: teātra izrāžu un koncertu apmeklēšana, dabas vērošana.
