Valdība iecerējusi tērēt daudzus tūkstošus latu, lai izzinātu iemeslus, kas ik gadu simtiem un tūkstošiem iedzīvotāju liek doties projām no Latvijas.
Valdība iecerējusi tērēt daudzus tūkstošus latu, lai izzinātu iemeslus, kas ik gadu simtiem un tūkstošiem iedzīvotāju liek doties projām no Latvijas. Sarunā ar ceraukstieti JĀNI DUBINSKI centos noskaidrot, kāpēc viņš, pagājušā gada Latvijas Lauksaimniecības universitātes absolvents, pusgadu dzīvo un strādā Anglijā un uz Latviju atbraucis vien Ziemassvētku brīvdienās.
Izrādās, viņu īsti nevar pieskaitīt peļņas meklētājiem, kas devušies uz Īriju. Viņš nepieder arī pie tām “gudrajām smadzenēm”, kas “aizplūdušas” intelektuālo darbu veikšanai, Jānis nav arī topošais Briseles eirobirokrāts. Tomēr, izrādās, tādu kā viņš – pasaules apskatītāju un dzīves baudītāju – arī nav mazums.
Uz norunāto tikšanās vietu Rīgā Jānis ierodas, nedaudz pieklibodams, tāpēc pašsaprotama ir vēlme izzināt, kas jauneklim atgadījies. Jau sarunas sākumā apjaušu, ka neko daudz kopš skolas gadiem, kad kādu laiku biju Jāņa skolotājs, puisis nav mainījies. Tāds pats nedaudz prātīgs, nopietns, vienlaikus atraktīvs, interesants un inteliģents sarunu biedrs.
– Zini, man bija tieši tāpat kā filmā ar brīnišķo frāzi: “Ērik, uznes mani kalnā!”. Kopā ar meiteni pērn pa Jāņiem biju Raiskumā uz “Limuzīna Jāņu nakts krāsā” jubilejas izrādi. Tajā naktī Diāna palūdza uznest viņu kalnā. Vienbrīd nedaudz paklupu, kaut kas potītē iesmeldza, bet īpaši nepievērsu tam uzmanību. Neiešu izrādīt, ka savu meiteni nevaru uznest vienā Vidzemes nieka pakalnā. Tikai ziemā, jau Anglijā esot, sāku just, ka ar kāju kaut kas nav īsti kārtībā. Tagad pie Latvijas dakteriem nākas nopietni ārstēties.
Nu re, pats atklāji, ka esi to vidū, kas no Latvijas devušies uz ārzemēm dzīvot un strādāt. Kā nokļuvi Anglijā?
– Jelgavā studēju sociologos, pagājušā gadā ieguvu bakalaura grādu. Pēc trešā kursa radās izdevība pāris mēnešu pastrādāt ārzemēs. Tas bija mūsu augstskolas sadarbības projekts, strādājām lauksaimniecībā, bijām Skotijā, ravējām burkānus. Aizbraukšana nebija viegla. Pirmo reizi devos viens pats uz ārzemēm, līdz šim nebiju lidojis, arī angļu valodu pratu tikai nedaudz. Man iepatikās varbūt ne tik ļoti pats darbs kā iespēja būt ārzemēs, iepazīt citu vidi.
2005. gada pavasarī, izstrādājot bakalaura darbu, bija daudz brīva laika un es atkal braucu uz ārzemēm. Strādāju un rakstīju mācību noslēguma darbu. Pēc izlaiduma atkal devos prom no Latvijas.
Ko tu īsti dari ārzemēs?
– Es strādāju, nopelnu naudu, kas ir krietni lielāka, nekā es pēc augstskolas beigšanas būtu varējis saņemt Latvijā. Tomēr peļņas gūšana nav mans vienīgais mērķis. Es braucu uz ārzemēm, lai dažādotu dzīvi, varbūt, lai baudītu to. Saprotu, ka to varu darīt tikai tagad, kamēr vēl neesmu te “piesiets” ciešām darba, ģimenes vai kredīta saistībām.
Vai esi pārliecināts, ka atgriezīsies Latvijā?
– Vismaz gadu vēl padzīvošu ārzemēs, bet savu nākotni saistu ar Latviju. Vienu zinu droši – savus bērnus es gribēšu skolot vienīgi Latvijā. Te nav problēmu dabūt darbu. Jautājums ir tikai, cik par to maksā.
Kāpēc, tavuprāt, citi brauc prom? Vai viņi atgriezīsies?
– Varbūt Anglija, Bristole un tās apkārtne nav tā vieta, kur ir ļoti daudz latviešu. Taču par tiem, ar kuriem esmu ticies un runājis, man ir pārliecība, ka trešdaļa, varbūt pat nedaudz vairāk, noteikti brauks atpakaļ uz Latviju. Kā galveno nosacījumu, lai atgrieztos, vai visi min algas. Daudziem maniem paziņām, sarunu biedriem Anglijā ir visjaukākās atmiņas par Latviju, viņiem te palikuši tuvi un mīļi cilvēki. Līdzko ar savu darbu viņi spēs nodrošināt ģimeni, varēs iegādāties māju, automobili, apģērbu, tā atgriezīsies.
Viena daļa prombraucēju ir jaunieši bez izglītības, kuri dzīvo laukos. Ārzemēs viņiem ir vienīgā iespēja nopelnīt. Vēl prom dodas pusmūža cilvēki, kuriem ir konkrēti mērķi – atdot kredītu par dzīvokli, nopelnīt naudu bērnu skološanai. Nav mazums līdzīgu man – jaunu cilvēku, kuri vēlas izbaudīt dzīvi un iepazīt pasauli.
Ko esi ieguvis, dzīvojot un strādājot ārzemēs?
– Mantību neesmu iekrājis, bet tas jau arī nebija mans mērķis. Esmu labi apguvis angļu valodu, un šīs zināšanas noteikti vēl pilnveidošu. Esmu uzkrājis dzīves, arī kaut kādu darba pieredzi. Domāju, ka, sākot darba meklējumus Latvijā, man tas varētu noderēt. Esmu redzējis un joprojām turpinu iepazīt pasauli. Negribu lielīties, bet ne visi mani vienaudži ir šādiem iespaidiem bagāti.
Tu daudz piemini sevi, savas vēlmes. Vai tu nejūties parādā savai valstij par izskološanu, par dzīvi te līdz 20 gadu vecumam?
– (Pēc ilgāka pārdomu brīža). Es nevaru tā uzreiz pateikt nē. Es apzinos to ieguldījumu, kas ir ielikts manī. Varu tikai atgādināt, ja šajā valstī viss būtu kārtībā ekonomisko attiecību jomā, es nekur prom nebrauktu.
Tu Anglijā nedzīvo viens. Tev ir meitene, kas jau ir aizbraukusi uz turieni un gaida, kad mēneša beigās arī tu ieradīsies. Vai divatā ir vieglāk būt prom no Latvijas?
– Pilsētā, kur dzīvoju, ir draugi, pat skolas biedri no Bauskas. Protams, tas, ka ar tevi ir vēl kāds īpašs, mīļš cilvēks, dzīvi svešumā dara krietni vieglāku.
Kādas tev ir saiknes ar Bausku? Vai tev ir svarīgi, kas te notiek?
– Noteikti. Mamma man sakrāj rajona avīzes, kuras atbraucis ar interesi pārskatu. Es regulāri, izmantojot mobilo telefonu, ieskatos “Bauskas Dzīvē”.
Kādēļ tevi, strādnieku Anglijā, tik ļoti interesē, kas notiek Bauskā?
– Es taču neesmu atteicies no savas zemes. Avīzē uzzinu par paziņām, skolas biedriem, regulāri izlasu par sportu, par florbolu, kā klājas 1. vidusskolas “Lielās balvas” komandai. Ar interesi sekoju līdzi, kā tika risināta benzīntanka problēma.
Šovasar būs pieci gadi, kopš beidzi vidusskolu. Vai pa šo laiku esi spēris kādu soli savu skolas gadu sapņu īstenošanas virzienā?
– Man no laika gala ir patikusi ģeogrāfija. Pa šiem gadiem esmu daudz ceļojis, iepazinis deviņas valstis. Tātad kaut kas ir darīts sava sapņa, pasaules iepazīšanas, īstenošanas virzienā. Varbūt ne tā, kā iecerēts.
Tad nu pastāsti, kāda izskatās pasaule, skatīta 22 gadus veca cilvēka acīm!
– Pašlaik esmu atklājis ko pārsteidzošu – pamatvērtības, vajadzības un intereses cilvēkiem visur pasaulē ir vienādas. To īpaši izjutu, kad biju Portugālē. Šķita, pati Eiropas mala, vējš no okeāna, cilvēki tur noteikti dzīvo citādāk. Kādā pirmdienas rītā, braucot metro, redzēju, ka visi uz darbu, tāpat kā te, Latvijā, arī Anglijā, dodas samiegojušies, savu ikdienas rūpju pārņemti.
Tad jau nav vērts braukt un skatīties, ja visur pasaulē viss ir vienāds.
– Nē! Tas tikai tāds vispārinājums. Man, piemēram, ļoti patika Portugāle, Lisabona. Īpaši vēlējos šo pilsētu apskatīt, man pat bija izveidojies savs tās tēls, lasot Remarka “Lisabonas naktis”. Interesanti bija ceļot pa šo valsti arī tāpēc, ka daudz kur vajadzēja izmantot portugāļu valodu. To es nepratu, tāpēc komunicēšana dažreiz izvērtās pat ļoti savdabīga.
Vai Portugālē daudz zina par Latviju?
– Kur nu! Dodoties projām, mums lidostā nācās skaidrot, ka Latvija atrodas Eiropas Savienībā, tāpēc mēs varam ceļot bez vīzām. Zini, kas daudziem Portugālē bija vispopulārākais Latvijas simbols? Zemene – Latvijas un Portugāles Rīgas futbola mača varone. Kad nosaucu viņas vārdu, daudziem uzreiz vieglāk varēju ieskaidrot, kas ir Latvija.
Klau, mūsu sarunā ir pazudusi socioloģija! Ko domā par to?
– Jā, labs jautājums, par to man arī vajadzēs paprātot līdz nākamajai reizei, kad atbraukšu uz Latviju.
