Drīz jau būs apritējis gads, kopš esam Eiropas Savienībā.
Drīz jau būs apritējis gads, kopš esam Eiropas Savienībā. Daudzviet bezdarbs ir aktuālākā problēma, kas nomoka ne vienu vien Latvijas un mūsu rajona iedzīvotāju. Ja ilgāku laiku neizdodas šeit atrast darbu, dodas peļņā uz ārzemēm.
Nav precīzas apkopotas informācijas, cik cilvēku pašlaik papildina viesstrādnieku rindas ārpus Latvijas. Tas tāpēc, ka vēl joprojām daudzi izvēlas strādāt nelegāli. Pēc iestāšanās ES tika cerēts uz atvērtu darba tirgu, bet Rietumeiropas valstis, baidoties no masveida lētā darbaspēka ieplūšanas, ieviesa ierobežojumus, kas attiecas uz jaunajām dalībvalstīm. Šādu lēmumu nepieņēma vienīgi Lielbritānija, Īrija un Zviedrija. Līdz ar to patieso ainu ir grūti apjaust.
Klausoties ikdienas sarunās, to vien dzirdi kā vilšanos mūsu valsts valdībā. Dzīves līmeņa paaugstināšanās notiek gliemeža gaitā, bezcerīgi lēni. Tādēļ vairums iedzīvotāju jūtas šeit nevajadzīgi. Nevēlēdamies gadu desmitiem gaidīt, viņi pamet Latviju, pieņemot darba piedāvājumu ārzemēs par atlīdzību, kas mūsu valstī šķiet bagātība. Tad rodas iespēja samaksāt par dzīvokli un studijām, iegādāties jaunas drānas, mēbeles, datoru un daudzas citas lietas. Protams, lai Rietumeiropā dzīvotu pastāvīgi, ar šo naudu nepietiktu.
Taču cilvēki samierinās ar trūcīgiem apstākļiem, lai, mājās pārbraukuši, varētu dzīvot puslīdz normāli. Pametuši dzimteni, viņi faktiski kļūst par svešu valstu uzplaukuma veicinātājiem. Par to aizbraucēji saņem algu, kas vairākkārt mazāka nekā vietējiem strādniekiem, tomēr relatīvi augsta, ja salīdzina ar peļņas izredzēm pašu zemē.
Iespējas mūsu zemē
Pārdevēja kādā Bauskas pārtikas veikalā saņem 85 latus mēnesī. Netālajā pagastā uzņēmuma īpašnieks saviem strādniekiem desmit stundu darba dienā maksā no 30 līdz 50 santīmiem par stundu, cits strādā tikai par vēdertiesu.
Latvijā darba tirgus prasa ļoti augsti kvalificētus darbiniekus. Parastajiem strādniekiem darbu atrast ir sarežģīti. Laukos ir grūti sameklēt darbavietu, it sevišķi sievietei. tāpēc nav jābrīnās, ka vienīgā iespējamā darbavieta ir gateris, kur nereti jāstrādā 12 stundu dienā un sešas dienas nedēļā. Ierobežota ir arī pārkvalificēšanās.
Daudziem ceļš sākas autoostā
Rīgas autoostā starptautisko maršrutu piestātnē var sastapt cilvēkus ar milzīgām ceļasomām. Gandrīz visi viņi Latviju neredzēs vairākus mēnešus. Daži, iespējams, pat gadus. Daudzu mērķis ir Lielbritānija, citiem tālāks – Īrija. Kādiem jau ir noslēgts līgums par darbu rūpnīcā, dārzeņu plantācijā, viesnīcā, turpretī citi dodas ar domu – varbūt paveiksies. Pasažieru pārvadātāji stāsta, ka pēc Latvijas iestāšanās ES ātrās peļņas meklētāju skaits ir ievērojami audzis. Var novērot arī sezonalitāti – pavasara, vasaras un rudens darbi. Parasti pirms katras sezonas sākuma brauktgribētāju skaits dubultojas. Pirms iestāšanās ES cilvēki, lai pierādītu imigrācijas dienestiem, ka viņi arī atgriezīsies, pirka biļetes abos virzienos, taču pašlaik tas vairs nav jādara.
Viena no viesstrādnieku iecienītākajām valstīm Eiropā ir Īrija. Turp vilina neskaitāmi sludinājumi Latvijas presē. Arī “Bauskas Dzīvē” nesen bija reklāma par darba iespējām Īrijā un Anglijā.
Apsolītie zelta kalni
Jau sesto mēnesi Īrijā strā dā codiete Sanita Spundiņa. Par braukšanu projām Sanita domājusi jau sen. Viņas brālis veiksmīgi strādājis Dānijā, un no draugu nostāstiem meitene dzirdējusi, ka Īrijā var nopelnīt vislabāk. Tolaik Sanita bija beigusi Rīgas 34. arodvidussko lu, ieguvusi savu sapņu profesiju – fotogrāfe. Viņa saprata, ka bez tālākas izglītības vai ietekmīgiem paziņām pie sava sap ņu darba netiks. Tāpēc sameklēja firmu, kas organizē braucienus uz Īriju. Iesniegusi vajadzīgos dokumentus, nepacie tīgi gaidīja uzaicinājumu, lai varētu braukt un pelnīt lielo naudu.
Pēc mēneša saņēmusi piedāvājumu lasīt sēnes. Tad Sanitu pārņēmis izmisums. Tā kā solīti zelta kalni, nopirkusi autobusa biļeti un devusies prom no mājām uz laimes zemi Īriju. Jau pirmajā darbdienā Sanita saprata, ka ir ķezā. Lasīt sēnes bija šausmīgi, un maksāja arī ļoti maz. Vienīgais labums, ka siltumnīcā bija tikai astoņas sievietes, no kurām septiņas – latvietes. Pēc nedēļas viņa sākusi domāt par tālāko rīcību. Zvanījusi visiem paziņām, kuri strādā Īrijā, lūgusi palīdzību. Tādējādi Sanitai sameklēts darbs Dublinā – lielveikalā “Dunnes Store” –, kur viņa strādā arī pašlaik. Sākumā Dublinā viņa dzīvojusi pie baušķeniekiem Jumburgiem. Pēc tam kopā ar diviem Bauskas puišiem atradusi dzīvokli. Taču, rodoties domstarpībām, meklējusi citu dzīvesvietu. No pagājušās nedēļas viņa dzīvo kopā ar rīdzinieci Lieni.
Lai veiksme nav jāmeklē
Citiem laimes meklētājiem Sanita iesaka cītīgi mācīties. Ja arī sadomā kaut kur doties, tad vispirms jāatceras, ka bez valodas zināšanas tur nav, ko iesākt. Ja iedomātajā vietā ir paziņas, vislabāk braukt, neizmantojot starpnieku kompānijas.
Pirms daudziem gadiem Īrija nebija attīstīta valsts, un dau dzi īri kā viesstrādnieki devās prom no dzimtenes. “Taču, paskat, kas te notiek tagad! Īri lepni sēž krogos, bet viņu labā muguras loka poļi, lietuvieši, rumāņi un, protams, arī letiņi. Ja mūsu valdība rīkosies, tad laime vairs nevienam nekur nebūs jāmeklē,” uzsver Sanita.
Peļņā uz Londonu
Bārbelietis Dzintars Matuzonis pērn gandrīz gadu strādāja celtniecībā Anglijā. Dzintars ir ieguvis stiegrotāja montāžnieka arodu. Pirms tam Latvijā arī bijis nodarbināts celtniecībā, taču, piekrītot švāģera aicinājumam doties peļņā uz Londonu, pameta savus mīļos, tuvos cilvēkus, lai strādātu citas zemes labā. Dzintars uzsver, ka sākums esot bijis ļoti grūts. Pašam licies, ka prot angļu valodu, taču ar tām zināšanām apjukt varējis pat vietējā veikalā. Pirmais viņa nosacījums – strādāt oficiāli –, lai būtu maksāti arī visi nodokļi.
Darbu meklēt gājis, kā viesstrādnieki paši nodēvējuši, uz tā saucamo “vergu tirgu” Londonā. Tur pulcējas darba meklētāji no dažādām valstīm. Izraudzīties atnāk darbinieku meklētāju pārstāvis skots, kurš norādījis ar pirkstu “you, Jurij, you, Jurij, you…”. Tevi var neizvēlēties pat nedēļām ilgi. Sākumā Dzintars kaut kā ķepurojies, strādājis īstermiņa darbus arī par samaksu, kas ir zemāka par iztikas minimumu (Anglijā tas ir 4,85 angļu mārciņas par stundu). Pamazām kursos apguvis valodu. Daudz zināšanu ieguvis pašmācības ceļā. Dzintars sevi bija pieteicis kā pašnodarbināto personu.
Pēc mēneša viņš atrada darbu lielākajā būvniecības privātkompānijā Londonā. Samaksa, protams, bija divreiz mazāka nekā tādam pašam vietējam darbiniekam. Taču, kā minējis arī viens no līdzīpašniekiem, divi latvieši aizvieto sešus angļus. Tāpēc īpašnieki labprāt uzticētu darbu latviešiem. Dzintars norāda, ka savukārt latviešiem vajadzētu mācīties no angļiem darba devēju savstarpējās komunikācijas izkopšanu ar padotajiem, kā arī perfekti izstrādāto darba drošību.
Londonā atrodas latviešu biedrība “Daugavas Vanagi”. Uz turieni viņš gājis atpūsties, dalīties pieredzē un gluži vienkārši kādu reizi atkal runāt latviski. Taču bieži vien Dzintars ir saskāries ar tādiem ļaudīm, kurus uzlūkojot rodas tukšuma sajūta. Cilvēku redzesloks ir kļuvis tik sašaurināts, pragmatisms lienot ārā no visām porām. Jau gadiem šie ļaudis nav bijuši Latvijā un diez vai kādreiz atgriezīsies. Dažs jau nopircis māju un dzīvo pilnvērtīgu angļa dzīvi. Arī Dzintars labprāt paliktu Anglijā, taču viņa otra pusīte nepiekrīt pārbraukšanai. Lai gan viņš jau bija atradis darbu gan sev, gan Sarmītei. Tomēr viņa nebija pārliecināta, ka, atgriežoties atpakaļ, varēs atrast darbu šeit. Tāpēc bailes un neziņa par nākotni bija noteicošās negatīvā lēmuma pieņemšanā.
Visvairāk Londonā varot sastapt poļus un lietuviešus. Pēdējās ziņas liecina, ka poļi stāvot ar plakātiem uz ielām un ir gatavi strādāt par 2,50 angļu mārciņām stundā, kas izteikti kropļo darba tirgu. Kādā Londonas lielveikalā Dzintaram šķitis, ka atrodas Lietuvā, jo visapkārt bija vieni lietuvieši. Iespējams, nākotnē izveidosies atsevišķi rajoni, kur tiks pārstāvēta mūsu brāļu tauta. No Anglijas arī mūsu pusē Dzintars labprāt ieviestu labestīgo attieksmi pret cilvēkiem, kad pat svešam pretimnācējam var brīvi un gaiši pateikt: “Labdien!” un neviltoti smai dīt.
Pēc zināšanām – uz Vāciju
Jau pēc dažām dienām mantas somās liks īslīciete Kristiāna. Viņa pēc draudzenes izteiktā piedāvājuma, ilgi nedomājot, piekrita kļūt par auklīti divām smaidošām vācu meitenēm. Viss nācis tik negaidīti, bet atbilde bija jādod divu dienu laikā. Viņa piekritusi pieskatīt un aprūpēt trīs un septiņus gadus vecas meitenītes ar nosacījumu, ka brauks atpakaļ uz Latviju, lai varētu piedalīties eksāmenu sesijā LLU.
Par atalgojumu Kristiāna vēl nav domājusi, jo noteikti tas būs lielāks nekā šeit. Viņas brauciena mērķis ir iemācīties valodu. Finansiālā puse šķietami paliek otrajā plānā. Pieņemot šo piedāvājumu, Kristiānai būs iespēja mācīties valodu kursos, iepazīt citu kultūru, kā arī apceļot pasauli, jo izvēlētā ģimene bieži dodas apskates un atpūtas braucienos uz dažādām zemēm. Daži meitenes draugi strādā gan Vācijā, gan Īrijā. Viņa uzsver, ka nekad nebrauktu strādāt fizisku darbu, jo ir pārliecināta, ka tas bojā veselību. Diemžēl iespējas šeit nopelnīt, lai apmierinātu savas vēlmes, ir niecīgas. Tāpēc viņa uzskata – kamēr jauns un brīvs, bez saistībām, tikmēr vari izmantot visas piedāvātās izdevības.
Mūsu rajona iedzīvotāji izvēlas ne tikai ES valstis, bet strādā arī citviet – Krievijā, Austrālijā, Amerikā.
Par turpmāko nebija pārliecināta
Baušķeniece Lolita Gaile pašlaik strādā ASV par auklīti. Pagājušajā pavasarī viņa pabeidza mācības Latvijas Universitātē un par turpinājumu nebija īsti pārliecināta. “Nebija īstas skaidrības, ko vēlos dzīvē tālāk darīt, tāpēc nolēmu paņemt gadu ilgu pārtraukumu,” teic Lolita. Aptaujājot draugus un paziņas, viņa ātri vien atrada firmu, ar kuras palīdzību iekārtojās darbā ASV. Par savu tikšanu uz Ameriku viņa stāsta: “Patiesībā viss noritēja ļoti strauji. Nepieciešamos dokumentus savācu nedēļas laikā. Pēc divām nedēļām jau bija pirmais zvans no ģimenes, kurai bija nepieciešama auklīte. Kopumā pagāja divi mēneši, kad jau zināju, kurp braucu. Domāju, ka man ir palaimējies. Var paiet pat gads, un tu nemaz netiec izvēlēta.”
Pirmos darba mēnešus Lolita atceras kā ļoti smagus. Par vislielāko ieguvumu viņa uzskata milzīgo pieredzi, ko ļauts apgūt. Iebraucot Amerikā, ir jāiepazīst visa sociālā sistēma, kas ir daudz citādāka nekā mums. Lolitai grūti gājis ar braukšanas iemaņu apgūšanu, lai gan viņai ir sešu gadu autovadītājas stāžs. Nonākot Amerikas lielceļu sistēmā, viņa apjukusi un izbijusies. Tāpēc Lolita uzskata, ka galvenais ir izturēt sākumu. Pēc tam jau ir vieglāki adaptācijas apstākļi. Tad iekļaujas vidē, kas jau no laika gala ir multikulturāla, tāpēc ātri vien var iejusties amerikāņu dzīvē.
Viss atkarīgs no cilvēka
Daudzi mūsdienās raujas uz Ameriku, strādā nelegāli un nevēlas atgriezties. Taču, pēc Lolitas domām, viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Neapšaubāmi, tur, pāri okeānam, dzīve ir vieglāka tādā aspektā – ja tu strādā, tu saņem naudu, par kuru vari pats sevi arī nodrošināt, kas Latvijā nemaz nav raksturīgi. Lolita uzskata, ka mūsu zemē ir izaugsmes iespējas. Viņa uzmanīgi vēro iespējas Amerikā, tādējādi tās varbūt varētu pārņemt arī Latvijā.
Lai gan materiālā ziņā vieglāk viņai klājas Amerikā, tomēr uz mājām vilina piederības izjūta, jo tur, svešumā, pēc viņas domām, iegūt to nevar. Tomēr viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Stāstot par Ameriku, viņa min pārpilnību, kuras dēļ cilvēki tur zaudējuši spēju novērtēt to, kas viņiem ir.
