Brīvdienās apciemoju draugus Rīgā un par galveno pārvietošanās līdzekli biju izvēlējusies sabiedrisko transportu. Man kā strādājošai mazpilsētniecei lūst sirds katru reizi, kad jānobrauc trīs pieturas par diviem eiro. Četriem cilvēkiem izdevīgāk ir paņemt taksi.
Ņemot vērā biļešu cenu, pasažieriem kā minimums būtu jāsaņem bezmaksas kafija un avīze. Tomēr braukšana no punkta A līdz punktam B nereti var izvērsties par neaizmirstamu piedzīvojumu. Amizants bija brauciens no lielveikala «Alfa» uz centru, kad visu ceļu klausījos stila padomus no bezpajumtnieka, kurš ir izgājis dizainera kursus, tāpēc zina, ko runā. Viņam bija viedoklis gan par manu apģērbu, gan frizūru, gan kosmētiku.
Tās pašas dienas vakarā, braucot ar vienu no pēdējiem autobusiem pa Avotu ielu, atklājās pilnīgi cita pasaule, par kuras eksistenci cilvēks nevar nojaust, ja vien nedzīvo Rīgā. Visā autobusā bijām tikai daži cilvēki. Priekšā sēdēja romu tautības sieviete, kura ar gariem, sarkaniem nagiem ņēma no paciņas saulespuķu sēklas, grauza tās un miziņas meta sev pie kājām uz autobusa grīdas. Savukārt aizmugurē bija iekārtojušies divi jaunieši virs 20 gadiem un no skārda bundžām dzēra alu. Tāds skats Rīgas sabiedriskajā transportā neizraisa izbrīnu pat dienas laikā. Tomēr, kad apstājās autobuss, braukšanas izraisītais troksnis pierima un bija dzirdams, kā viens no vīriešiem urinē skārda bundžā.
Saprotu, ka «Rīgas Satiksme» nevar izkontrolēt visu pasažieru plūsmu. Bet par tādu braucienu tiek prasīta neadekvāti augsta samaksa.
Liels bija mans prieks, atgriežoties mājās, izmantot sabiedrisko transportu no Rīgas uz Bausku. Autobuss bija tīrs, šoferis – laipns, bija pieejams kondicionieris un bezmaksas internets. Un pats galvenais – cena par garo ceļu gandrīz tikpat liela, cik Rīgā par dažām pieturām.
