Baušķenieks Elans Ozoliņš savulaik, nepabeidzis vidusskolu, devies uz Angliju meklēt laimi. Vienistabas dzīvokļa šaurība nomainīta pret divstāvu mājas plašumiem, strādnieka darbs fabrikā aizstāts ar slavenas kafejnīcas darba organizatora amatu. Dzīve Anglijā mainījusi Elana domāšanu, attieksmi pret apkārt notiekošo, un galvenais – viņš ir atguvis mīlestību pret Latviju.
Neredz perspektīvas
Sarunas sākumā 24 gadus vecais puisis atzīstas: «Nebiju nekāds labais puika. Vidusskolas gados bezrūpīgi dzīvoju vienai dienai, nedomāju par nākotni. Pamatīgi apdedzinājos, bet ārzemēs gūtā pieredze mainīja manu pasaules uztveri un atvēra acis. Esmu sapratis – Latvijā ir viss, lai būtu laimīgs.»
Jaunietis stāsta, ka vēlme pelnīt allaž bijusi spēcīgāka par gribēšanu mācīties. Puisis jau vidusskolā strādājis gadījuma darbus. «Latvijas skolas nekam neder. Visa sistēma un pedagogi ir novecojuši. Uz ārzemēm devos, lai pelnītu. 2010. gadā Latvijā es neredzēju perspektīvas. Dzimtenē negribēju eksistēt, vēlējos dzīvot,» aizbraukšanas iemeslus atklāj jaunietis.
Baušķenieks devies uz Plimutu Anglijā, kur strādājis viņa brālēns. Pirmie iespaidi bijuši labi – pilsēta skaista, cilvēki laipni un smaidīgi, bet drīz vien ilūzija par sapņu zemi izgaisusi. Puisis kopā ar četriem cilvēkiem dzīvojis vienistabas dzīvoklī. Vietas pieticis vien četriem matračiem. Devies uz aģentūru lūkot darbu. «Ar aģentūru ir jāstrādā tad, kad pasauc. Tā var būt nedēļa, diena, dažkārt tikai viena stunda dienā. Nav nekādas garantijas, ka darbs būs katru dienu,» skaidro puisis.
«Ko es te daru?»
Nav bijis viegli komunicēt ar angļiem. «Skolā mācītā angļu valoda par 80% atšķiras no tās valodas, kādā runā Anglijā. Sākumā allaž teicu «yes», latviski tas nozīmē – jā, un smaidīju, bet kronis visam bija darba anketas aizpildīšana. Valodas nezināšanas dēļ krustiņu ievilku pie vārda «invalīds». Bija grūti,» stāsta Elans.
Sākumā puisis pie līnijas pārbaudījis pīrāgu kvalitāti. Darbs ritējis naktīs, 12 stundas aizvadītas stāvot, mugura svilusi kā ugunīs. Elans sev jautājis: «Ko es te daru?» «Aģentūras piedāvā sliktāko darbu, ko paši angļi nedarīs. Mājās atgriezties nevarēju – gribēju pierādīt sev, ka varu atrast labāku darbu un saņemt lielāku atalgojumu,» atmiņās kavējas baušķenieks. Puisis pa nakti strādājis, pa dienu iepazinis pilsētu. Drīz sarunas ar draugiem par darbā pavadīto laiku izsīkušas. Iestājusies rutīna.
Elans smaidot atceras, kā norēķinājies par elektrību. «Veikalā nopirkām speciālu karti, ieskaitījām tajā naudu un mājās, ievietojot
karti īpašā kastē, maksājām par elektrību aptuveni 20 mārciņas nedēļā.
Pēc kāda laika Elans devies strādāt uz citu fabriku, darba vadītājs anglis nepārtraukti bļāvis. «Gadu tur izturēju un pateicu: «Atā!» Tādu bļaušanu diendienā izturēt bija grūti,» pieredzē dalās puisis. Drīz vien Elans iepazinies ar latvieti Armandu, un viss mainījies. Abi nolēmuši braukt uz Londonu.
Nepaliek nepamanīts
Pārdevis visas nesen iegādātās elektropreces, Elans uz Londonu devies ar mugursomu, kurā bija nedaudz naudas, un televizoru. «Londona ir metropole. Tautā saka, ka Londona nav Anglija,» skaidro puisis. Pēc bezrūpīgi pavadītām divām trim nedēļām puiši sākuši meklēt darbu. «Londonā man atkal bija jāmācās runāt, ar «fabrikas valodu» metropolē atrast darbu nevarēja. Kādā intervijā es apstiprinoši atbildēju uz visiem jautājumiem, radot iespaidu, ka daudz ko protu. Vienā brīdī potenciālais darba devējs lika uzjaukt sauso martini. Piecēlos, paspiedu roku, paņēmu dokumentus un aizgāju, jo neko tādu nemācēju,» amizanto situāciju atceras Elans.
Pateicoties Armandam, kurš daudzus gadus bija strādājis viesnīcās, Elans ātri vien apguva pamatiemaņas, lai strādātu Londonas slavenākajā kafejnīcā «Hard Rock», kuru 1971. gadā atvēra divi hipiji. Tur uzstājušies «The Beatles», pie sienām slavenu mūziķu instrumenti…
«Klienti stāv rindā trīs stundas, lai tiktu kafejnīcā. Es apmeklētājiem izsniedzu peidžeru, kas ziņoja par atbrīvojušos galdiņu. No dažām sēdvietām var redzēt visu virtuvē notiekošo. Kafejnīca ir divos stāvos, tur strādā ap 200 darbinieku,» stāsta Elans. Sākumā baušķenieks novācis galdus, bet pāris mēnešus vēlāk vairākas reizes atzīts par labāko darbinieku.
Ēstuves īpašnieki Elanu pamanīja, un jau pēc gada viņš sāka strādāt par viesmīļu darba organizatoru. Gada laikā baušķenieks apguvis valodu un manieres. Populārajā kafejnīcā strādājuši cilvēki no visas pasaules – Francijas, Spānijas, Portugāles, ASV, Krievijas, Irākas, Indijas…
Jūtas piederīgs
Strādājot kafejnīcā, mainījās Elana domāšana. Viņš iemācījās apkārt notiekošo uztvert mierīgi, bez stresa, organizēt ikdienas darbus. «Daudzi cilvēki grūtos brīžos meklē problēmas cēloni, bet tas nav pareizi. Jādomā par problēmas atrisinājumu,» uzskata puisis. Pēc trīs gadu darba kafejnīcā Elanam dzīve Londonā apnika. «No sākuma Londona man patika, bet kņada, cilvēki un valsts mani izsūca. Es gribēju atgriezties mājās – Latvijā.» Daudz nedomājot, puisis tā arī izdarīja.
Viņš uzskata, ka latviešiem daudz būtu jāmācās no angļiem. «Tur cilvēki cits par citu nebrīnās, ir pieklājīgāki un laipnāki. Pie mums tā nav, taču tas, kā mēs uztveram pasauli, ir atkarīgs no mums pašiem,» uzskata puisis.
Tagad Elans strādā Bauskas grilbārā «Pauze» par viesmīli. «Tie, kas gribēs strādāt, Latvijā darbu atradīs. Es uzskatu, ka allaž jāstrādā tā, it kā tas būtu paša bizness. Tad arī darbs ies no rokas. Anglijā apgūtās prasmes tagad varu izmantot Latvijā. Taču ne jau darba dēļ atgriezos, mani vadīja sajū-tas,» stāsta Elans, «esmu viesmīlis, strādāju ar cilvēkiem. Katrs apmeklētājs ir mūsu viesis, viņam jārada vispatīkamākie apstākļi, lai gribētos atgriezties. Kā izturamies pret otru cilvēku, tā viņš pret mums. Šis princips ikdienā, attiecībās un komunikācijā jāievēro ikvienam.»
Viņaprāt, Latvijā zāle ir zaļāka un debesis zilākas. Jaunietis jūtas piederīgs savai zemei. «Te es esmu kustībā, te ir mani draugi, varu sportot un būt ar ģimeni. Esmu saticis brīnumainu meiteni – Elīzu. Ja nebūtu viņas, iespējams, būtu aizmucis atpakaļ uz Angliju,» tā baušķenieks.
Elans uzskata, ka Bauska kļuvusi skaistāka. Te var doties garās pastaigās, peldēties upēs, ir daudz vietu, kur pavadīt brīvo laiku. «Agrāk Bausku redzēju citādāku. Apkārtējo pasauli laikam ieraugām tādu, kādas ir mūsu domas. Ja būsim pozitīvi, domāsim gaišas domas, viss mainīsies uz labu.»
