Franču biologs un režisors Liks Žakē 2004. gadā ir uzņēmis pārsteidzošu dabas filmu par Antarktīdas imperatorpingvīniem. Lenti «Ceļojošās ciltis 2. Pingvīnu gājiens» jau trešo nedēļu demonstrē Rīgas kinoteātros.
Franču biologs un režisors Liks Žakē 2004. gadā ir uzņēmis pārsteidzošu dabas filmu par Antarktīdas imperatorpingvīniem. Lenti “Ceļojošās ciltis 2. Pingvīnu gājiens” jau trešo nedēļu demonstrē Rīgas kinoteātros.
Daba bez cilvēkiem
Pirms dažiem gadiem Lika Žakē dokumentālā filma “Ceļojošās ciltis” iezīmēja jaunu virzienu dabas filmu vēsturē. Tas bija ļoti neparasts un emocionāls stāsts par putnu migrāciju, kas filmēts dažādos pasaules reģionos. Režisors piedāvāja konceptuāli atšķirīgu pieeju, atklājot dabas sarežģītos procesus “tīrā” veidā – bez cilvēka klātbūtnes un līdzdalības.
Vēl nesen par tipiskām dabas filmām tika uzskatītas, piemēram, “Discovery” kanālā bieži demonstrētās visnotaļ jaukās un saistošās biologu “spēles” ar zvēriem rezervātos un dabas parkos, taču Likam Žakē nekādi iepriekš sagatavoti scenāriji cilvēka dialogam ar dzīvnieku pasauli nav bijuši vajadzīgi. Ir tikai apbrīnojami izcils operatoru darbs un informatīvi bagātīgs aizkadra komentārs. Novatoriski meklējumi kļuvuši iespējami tādēļ, ka ir notikusi moderno filmēšanas tehnoloģiju strauja attīstība.
Mazuļus perē tēvi
Filmas “Ceļojošās ciltis 2. Pingvīnu gājiens” darbība risinās īpatnējā, mazliet mistiskā vidē, kas robežojas ar realitāti un iztēli. Brīžiem šķiet, ka tāda varētu izskatīties Mēness ainava ar fascinējošas krāsas debesīm, ledāju kalnu grēdām un absolūtu klusumu, ko pāršķeļ vienīgi pingvīnu žēlabainā sasaukšanās.
Katru pavasari, sākoties riesta laikam, imperatorpingvīnu mātītes un tēviņi no Antarktīdas visām malām mēro simtiem kilometru garu ceļu, lai satiktos noteiktā vietā un veidotu pārus. Dzimtas turpināšanas reflekss tiek nodots no paaudzes paaudzē un tūkstošiem gadu saglabājas nemainīgs. Dabas ritmi darbojas ar pulksteņa precizitāti, un nekādas stihijas šos procesus nespēj ietekmēt.
Pingvīnu mazuļu perēšanas periods ilgst vairākus mēnešus. Divi no tiem paiet, gaidot, kamēr mātīte izdēs olu, ko pēc dažiem mirkļiem ar knābi pārtver tēviņš, lai ievietotu ādas krokā, kas atrodas zem vēdera. Kad rituāls ir beidzies, mātītes sakārtojas stingrās kolonnās un atkal dodas simtiem kilometru garā ceļā uz barošanās vietām atkusušajos okeāna ūdeņos, bet tēviņi trīs mēnešus olu silda, līdz izšķiļas putnēni. Tad atgriežas mātītes, lai pabarotu mazuļus. Dziedzeri, kas izstrādā dzīvības nodrošināšanai nepieciešamas vielas, pingvīnu mammām atrodas mutē. Savu mazuli milzīgajā barā katra nekļūdīgi atrod, orientējoties pēc putnēna izdoto skaņu vibrācijām.
Filma patiktu bērniem
Tuvplāni, ko izdevies uzņemt filmas operatoriem, ir prātam neaptverami. Katrs kadrs, būdams īsts mākslas darbs, vienlaikus atklāj arī eksistences skaudros likumus, iesaistot skatītājus līdzpārdzīvojumā. Lika Žakē otrās filmas aizkadra teksts nav veidots kā populārzinātnisks komentārs, bet gan kā pingvīnu ģimenes monologs, ko ierunājušas vīrieša, sievietes un bērna balsis. Tas ir ļoti labs paņēmiens, lai lentē notiekošo maksimāli tuvinātu mazo skatītāju uztverei, lai gan pieaugušiem kinomīļiem šie teksti reizēm šķiet pārlieku sentimentāli un varbūt arī lieki, jo filmas vizualitāte ir tik pārliecinoša, ka vārdiem vairs nav nozīmes.
Laba izvēle ģimenei
Dokumentālais stāsts par pingvīniem ir ceļojums pilnīgi nezināmā pasaulē. Neviens prātīgs cilvēks taču nemēdz lauzīt galvu, domādams par pingvīnu vai kādu citu putnu dzīves ciklu un instinktiem.
Mana izvēle noskatīties Lika Žakē filmu nebija nejauša, jo atmiņā vēl ir saglabājušās cikla “Ceļojošās ciltis” pirmās lentes izraisītās emocijas. Toreiz piedzīvoju kaut ko līdzīgu katarsei, kuras iemeslu ir grūti izskaidrot. Man joprojām šķiet, ka, skatoties šādas filmas, cilvēkā notiek garīgas attīrīšanās process. Franču jaunā dokumentālā lente noteikti varētu būt laba izvēle ģimenēm ar bērniem, lai saglabātu viņu vecumam raksturīgo ciešo saikni ar visām dabas norisēm un stiprinātu pārliecību, ka ikviena dzīva būtne ir lielās mistērijas daļiņa.
