Brunavas pagasta Budbergas Svētā Pāvila luterāņu draudzes stingru pamatu veido Biezo un Červinsku dzimtu vairākas paaudzes, kas gandrīz veselu gadsimtu ir saistītas ar Lietuvas pierobežas baznīcu.
Brunavas pagasta Budbergas Svētā Pāvila luterāņu draudzes stingru pamatu veido Biezo un Červinsku dzimtu vairākas paaudzes, kas gandrīz veselu gadsimtu ir saistītas ar Lietuvas pierobežas baznīcu. Viņnedēļ notika dievnama 140 gadu jubilejas svinības.
Piedāvā absurdu izvēli
Okupācijas gados daudzas Latvijas baznīcas tika izpostītas, bet draudzes bija spiestas pārtraukt darbību. Budbergā tā nenotika, jo komunistiskā režīma spiedienam draudzes vadītāji un locekļi ir pretojušies ar apbrīnojamu ticības un gara spēku.
No 1938. līdz 1988. gadam draudzes priekšnieka pienākumi bija uzticēti Rūdolfam Biezajam. Atmiņās par baznīcas vēsturi piekrita dalīties viņa meita – baušķeniece Herta Ozola –, kura ir draudzes rakstvede un ieceru galvenā īstenotāja: “Mani vecvecāki, tāpat kā dzimtas nākamo paaudžu pārstāvji, Budbergas luterāņu baznīcā bija kristīti, iesvētīti un laulāti. No bērnības atceros, ka tēvs vienmēr piedalījās draudzes darbā, bet spilgtāk atmiņā saglabājušās dažas okupācijas laika epizodes. Rūdolfs Biezais strādāja par būvtehniķi, un vairākas reizes viņam tika piedāvāta izvēle – darbs vai baznīca? Tēvs allaž stingri atbildēja, ka izšķirsies par labu baznīcai. Draudi netika īstenoti, jo viņam bija inteliģents, saprotošs priekšnieks Ēriks Kreilis, kurš tēti vienmēr aizstāvēja. Tolaik tādi cilvēki bija retums.”
Kopīgas atmiņas vieno
Lai padomju varas gados varētu uzturēt dievnamu, nācās vākt ziedojumus. Šo darbu uzņēmās brāļi Rūdolfs un Ādolfs Červinski un Anna Pļavniece. Hertai ir palicis prātā, kā tēvs, gada beigās skaitīdams savākto naudiņu, priecīgi iesaucies: “Meitiņ, nākamgad baznīcu neaizslēgs, jo varēsim savilkt kopā galus!” Protams, nekādi remonti tajā laikā nenotika, bija jādomā tikai par dievnama saglabāšanu.
Ilgi draudzē kalpoja mācītājs Teodors Valters. Viņš dzīvoja Budbergas mācītājmājā, turēja zirgu, lai varētu aizbraukt arī uz Bārbeles, Bērsteles, Jaunsaules un Doles draudzēm, kas atradās viņa pārziņā. Herta atceras, ka draudzes locekļi pavasara un rudens šķīdonī ceļa galā garīdznieku gaidījuši ar gumijas zābakiem, lai viņš varētu izbrist dubļus.
Dzīvodams Brunavā, Teodors Valters apprecējās, viņa ģimenē ir trīs meitas. Vecākā – Laimdota – joprojām ir Hertas Ozolas draudzene. “Ar Laimdotu mācījāmies vienā klasē Bauskas 1. vidusskolā, kopā īrējām istabiņu. Mūs abas 1950. gadā Budbergas baznīcā iesvētīja. Laimdota un viņas māsas no Rīgas bija ieradušās baznīcas 140. jubilejā. Satikāmies un šķīrāmies ar aizkustinājuma asarām, kopā izstaigājām bērnības takas, apmeklējām tuvinieku kapus,” atkalredzēšanās Hertu ir dziļi saviļņojusi.
Mācītāja vecākā meita dzimtajai draudzei uzdāvināja tēva rakstītās “Mana dzīves gājuma atmiņas”, kurās nozīmīga vieta ir kalpošanai Budbergas draudzē. Garīdznieku 1951. gadā apcietināja un apsūdzēja padomju iekārtas graušanā, palīdzības sniegšanā pretvalstiskām organizācijām un izsūtīja uz Sibīriju. Pēc atbrīvošanas 1956. gadā Teodors Valters atgriezās Budbergā un turpināja kalpošanu.
Basām kājām uz dievnamu
Okupācijas laikā draudzes locekļu skaits samazinājās, jo cilvēki baidījās no represijām. Īpaši uzmanīti tika valsts darbā strādājošie, tomēr brunaviešu vairākuma pārliecība bija tik nesatricināma, ka viņi neļāvās absurdās ideoloģijas provokācijām. Vislabākais piemērs Hertai ir tēvs. Viņš ģimenei jau laikus paziņojis pēdējo vēlēšanos, lūdzot, lai izvadīšanā visi nodziedātu “Dievs, svētī Latviju!”. Rūdolfs Biezais no šīs pasaules šķīrās 1988. gadā. “Cilvēki vēl bija bikli, bet, līdzko atskanēja himnas pirmie akordi, visi pievienojās. Šo brīdi nekad neaizmirsīšu,” tā Herta.
Draudzes locekļi ar sirsnību piemin Budbergas mācītāju Robertu Jirgensonu, kurš bijis ļoti strādīgs un vienkāršs, nesavtīgi kalpodams pierobežas baznīciņā. Tolaik sabiedriskā transporta kustība laukos bija slikti organizēta. Mācītājs no Rīgas ar autobusu ieradās Bauskā un gandrīz 30 kilometrus uz Budbergu mēroja kājām.
“Es labi atminos – pa ceļu nāk mācītājs, rokā turēdams kurpes. Būdamas vidusskolnieces, arī mēs ar Laimdotu Valteri šo ceļa gabalu esam mērojušas kājām. Svētdienās satiksmes autobusi uz Budbergu kursē tikai pēcpusdienā, tādēļ priecājos, ka mūsu draudzes pašreizējais priekšnieks Edgars Červinskis dzīvo Bauskā un arī mani un mežotnieku Jāni Freimani, kurš baznīcā spēlē harmoniju, var aizvest uz dievkalpojumu,” piemetina Herta.
Atrod labus palīgus
Draudzes padomē ievēlēti galvenokārt pensionāri, jo Brunavas pagasta nomalē jaunu cilvēku ir maz. Hertas un viņas laikabiedru bērni un mazbērni strādā Rīgā vai ārzemēs, tādēļ savu baznīcu var apmeklēt tikai svētkos. Taču draudzes padomei iniciatīvas un ideju netrūkst. Ja vien ir skaidri noteikts mērķis, var atrast arī atbalstītājus un padomdevējus.
Herta Ozola un viņas domubiedri ir gandarīti par Brunavas pašvaldības attieksmi un palīdzību. To apliecina Hertas minētais fakts: “Pērn nolēmām piedalīties sakrālā tūrisma projektā, lai baznīcai ieliktu jaunus logus. Apzinoties, ka pašiem trūkst iemaņu un zināšanu dokumentu sagatavošanā, vērsāmies pagasta padomē. Pašvaldības speciāliste Inga Kārkliņa izstrādāja projektu, to iesniedzām, bet gribētāju izrādījās pārāk daudz, tāpēc finansējumu nesaņēmām. Tad radās iespēja iesaistīties Gustava Ādolfa fonda (Vācija) projektu konkursā un turpinājām sadarbību ar vietējo pašvaldību. Manuprāt, Ingas Kārkliņas jaunais projekts ir brīnišķīgs, tagad gaidām atbildi no fonda.”
Saskaņā ar konkursa nolikumu, ir nepieciešams līdzfinansējums. Draudzes padomei jau ir notikušas pārrunas ar potenciālajiem atbalstītājiem. Palīdzību solījusi pašvaldība, kā arī pavārs Mārtiņš Rītiņš un viņa mamma, kuras dzimta ir no Budbergas. Herta Ozola īpaši uzsver, ka atbalsts draudzei nav mērojams tikai naudā. Vēl svarīgāks ir uzmundrinājums, sapratne un līdzdalība, ko allaž dāsni piedāvā brunaviete Laimdota Mustermane – vietējās katoļu draudzes locekle – un citi atsaucīgi cilvēki.
