Viņa ieradās redakcijā ar kartona kastīti. Saudzīgi nolikusi to uz galda, viņa saņēmās, ievilka elpu un lūdza pēc palīdzības. Visu rīta cēlienu jaunā sieviete bija izmisīgi centusies pati tikt galā ar savu problēmu.
Viņa ieradās redakcijā ar kartona kastīti. Saudzīgi nolikusi to uz galda, viņa saņēmās, ievilka elpu un lūdza pēc palīdzības. Visu rīta cēlienu jaunā sieviete bija izmisīgi centusies pati tikt galā ar savu problēmu. Tas nebija izdevies. Pirmo reizi mūžā viņa izšķīrās par sev neraksturīgu rīcību – devās meklēt glābiņu uz redakciju. Kastītē gulēja slims kaķēns.
“Pasaki, kur var atrast veterinārārstu?” pie manis vērsās kolēģe. Sākumā jautājums šķita dīvains. Es pavisam skaidri zināju, ka tādu dakteru Bauskā un rajonā netrūkst, turklāt bija darbdienas vidus. Taču izrādījās, ka minūtes desmit kolēģes jau bija zvanījušas uz visiem tālruņu abonentu grāmatā norādītiem veterināro speciālistu numuriem. Lielākā daļa neatbildēja. Atsaucās tika viena daktere un paziņoja, ka pieņemšanas laiks viņai sākšoties pēc trim stundām. Pašlaik speciāliste esot kādā apspriedē Rīgā.
Nespēju noticēt, ka pilsētā neatradīsies neviens cits ārsts, tāpēc nolēmu izmantot savus kanālus. Klausules viņā galā atskanēja vēsa, pieklājīga frāze: “Šī jautājuma risināšanu mēs nevaram sākt bez priekšnieces, bet viņa atrodas svarīgā sanāksmē.” Tikmēr kņada redakcijas vestibilā kļuva aizvien jūtamāka. Daudzi zvanīja, atcerējās līdzīgas situācijas no pašu pieredzes ar laimīgām beigām. Diemžēl tas neko nemainīja.
Mums, tāpat kā kaķēna saimniecei, todien neveicās. Jau no rīta viņa bija vērsusies pie sava pagasta veterinārārsta, bet izrādījies, ka viņa pienākumos neietilpstot mazu dzīvnieku dakterēšana. Tāpēc sieviete iesaiņoja bezspēcīgo radību un apņēmīgi devās uz Bausku. Ar kartona kastīti līdz pusdienlaikam viņa bija paguvusi izstaigāt palīdzības saņemšanas visas iespējamās vietas. Laiks bija izniekots, un pēc stundas mājdzīvnieka īpašniecei jau vajadzēja būt darbā. “Vienā veterinārajā aptiekā bija ļoti atsaucīgas darbinieces. Viņas man piedāvāja atstāt kaķēnu līdz brīdim, kad dakterei sāksies pieņemša na. Vakarā es varētu atkal atbraukt uz pilsētu,” it kā mūs un sevi mierinot bilda sieviete.
Pēc dažām nedēļām viņa piezvanīja uz redakciju. Kaķīša vairs nebija. Sieviete nemeklēja līdzjūtību, neizrādīja dusmas vai sašutumu, bet pavisam strikti uzstāja, lai šis gadījums tiktu publiskots. Kāpēc? Tas, šķiet, jau ir saprotams bez komentāriem. Mazo kustoņu īpašniekiem ir tādas pašas tiesības saņemt neatliekamus un kvalitatīvus maksas pakalpojumus kā, piemēram, šķirnes rikšotāju turētājiem. Zinu, ka daži pilsētnieki, jau pirms laba laika secinājuši, ka palīdzību gaidīt Bauskā ir riskanti, slimos kaķus un suņus ved uz veterināro klīniku Jelgavā. Bet ne jau visiem ir tādas iespējas un līdzekļi.
