Nav daudz gadījumu, kad ceļotāju iespaidi ir tik emociju pārbagāti kā Bauskas 1. vidusskolas pedagogiem un darbiniekiem.
Nav daudz gadījumu, kad ceļotāju iespaidi ir tik emociju pārbagāti kā Bauskas 1. vidusskolas pedagogiem un darbiniekiem.
Pagājušās nedēļas nogalē viņi divas dienas bija ekskursijā “Pie igauņu mežabrāļiem”. Igauņu viesmīlības, dabas gleznu, arī vēsturiskās elpas pārņemtas, ar “Bauskas Dzīvi” iespaidos dalījās pedagoģes Inta Dzelzkalēja, Lilita Krastiņa, Vaira Karpiča, Anna Ābola.
Lepojas ar savu tautu
Brauciena galvenais objekts bija igauņu mežabrāļu apmetnes vieta ciematā Vaidavas upes krastā pie pašas Latvijas robežas, kilometrus sešus no Apes. Pēckara gados ciematā mitinājās igauņu mežabrāļi, viņu slēpņi bija ierīkoti bunkuros, skolā zem direktora kabineta, kādā šķūnī. Kādam šo nacionālo partizānu dēlam tēvabrālis pirms dažiem gadiem no Austrālijas atsūtīja naudu ar vēlējumu, lai to izlieto Igaunijas labā. Vīrietis nolēma iekārtot piemiņas vietu, restaurējot apstākļus, kādos pēc kara bija spiesti dzīvot Igaunijas patrioti. Lepnums par savu tautu, cilvēku varonību, par savu tēvu vēl tagad jaušams dēla stāstījumā, dažreiz pat asarām acīs sariešoties.
Tūristiem ir iespēja pašiem iejusties to gadu ļaužu dzīvē, arī iepazīt mežabrāļu attapību, izdomu. Vienbrīd tiek sarīkota savdabīga atrakcija – saimnieks paslēpjas, un apmeklētājiem viņš ir jāatrod. Noskaņas radīšanai tiek izdalīti arī ieroči, ja nu gadījumā rodas kāda “bruņota pretošanās”. Rūpīgi tika pētīta zeme, lai ieraudzītu kādu slēptu ieeju pazemes bunkurā, izskatīti koki, vērojot slēpņus tajos, līdz pēdīgam izložņāts šķūnis, taču nekā. Meklētāju pacietībai jau beidzoties, saimnieks pats dod par sevi ziņu. Izrādās, lielajam šķūnim visur ir dubultsienas, ieeja slēptuvē ir no otrā stāva pie pašas kores. Daži tur bija pat nostaigājuši garām, vaļīgos dēļus izkustinājuši, taču neko aizdomīgu tā arī neatrada.
Psiholoģiskais terors
Savulaik arī padomju miličiem un čekistiem neizdevās atklāt mežabrāļu slēptuves. Ciemā daudzi par viņiem zināja, taču nebija neviena nodevēja, kas to paziņotu okupantiem.
Tūristus uzrunāja kāda nu jau sirma skolotāja, kura pēckara gados bija pusaudze. Viņa atceras padomju varas pārstāvju pratināšanu, kas izpaudās milzīgā psiholoģiskā terorā. Pratinātāji vairākas reizes pavēstīja, ka ir piespriests nāvessods, jāgaida nošaušana, tika saukti uzvārdi personām, kuras jau it kā esot visu izstāstījušas. Tomēr neviens no ciema ļaudīm nesalūza un savus patriotus nenodeva. Tikai pēc Staļina nāves vīri iznāca no slēpņiem.
Naktsguļa bunkurā
To gadu noskaņas radīšanai tūristiem tiek piedāvāts izvēlēties vietu naktsguļai ērtā kempingā, siena šķūnī, klētsaugšā, arī vienvietīgā pazemes bunkurā. Bija arī tādi, kas piekrita gulēt kā mežabrāļi, tomēr, naktsmieram iestājoties, nespēja pārvarēt nomācošo psiholoģisko barjeru un uz guļu pazemē nedevās.
Naktsmieram daudz laika neatlika, jo vakara stundas aizritēja, baudot saimnieku sarūpēto grūbu biezputru ar žāvētas gaļas gabaliņiem un sīpoliem, piekožot klāt siļķīti, iemalkojot kandžu. Saimnieks izskaidroja, ka ugunsdzira mežabrāļiem vispirms bija nepieciešama dezinfekcijai, arī lai sasildītos, reibuma gūšana bija pēdējā vietā. Taču to varēja atļauties reti, jo visu laiku vajadzēja būt modriem, gataviem slēpties.
Jauks vakars
Vakars izvērties bezgala emocionāls arī tāpēc, ka saimnieks kopā ar tūristiem dziedājis vairākas dziesmas, kuru vārdi tika izsniegti uz speciāli nodrukātām lapiņām. Vakara miglai nosedzot apkārtni, pār Vaidavu plūdušas skolotāju skandētās melodijas: “Gaujas laivinieks”, “Mežabrāļu dziesma”, “Šalc zaļais mežs”, arī “Oda kandžai”. Tūristu sirdis sildīja igauņu viesmīlība, miesai možumu deva pēršanās pirtiņās, bet rītausmu modināja airu saceltie šļaksti upes ūdeņos, arī saimnieku sarūpētās brokastis.
Brauciena otrajā dienā ekskursanti apskatīja igauņu svētezeru Puhajervi, vērās apkārtnē no Munameģa kalna skatu torņa, apmeklēja Lakstīgalu gravu.
