«Bauskas Dzīve» sāk jaunu rubriku «Mājas vārds». Aicinām atsaukties ikvienu, kurš var pastāstīt ko interesantu par savas mājas nosaukumu.
“Bauskas Dzīve” sāk jaunu rubriku “Mājas vārds”. Aicinām atsaukties ikvienu, kurš var pastāstīt ko interesantu par savas mājas nosaukumu.
Manas mājas sauc “Bieranti”. Diemžēl tā ir sagadījies, ka man nav stāsta par šo māju vārdu. Taču ceru, ka daudziem mūsu lasītājiem šādi stāsti ir zināmi.
Šoreiz neparasto mājvārdu meklējumos devāmies uz Viesturu pagastu. Pašvaldībā mūs iepazīstināja ar māju sarakstu. Izrādās, saimniecībām Viesturu pusē ir vairāki neparasti nosaukumi.
Divas “Pupcepures”
Netālu viena no otras atrodas divas mājas: “Puszābaki” un “Pilnzābaki”. Tāpat pagastā ir divi mājas vārdi, kuru izcelsme noteikti arī saistīta ar kādu stāstu. Tās ir “Andreikas” un “Sodaandreikas”. Šoreiz izvēlējāmies pabūt pagasta pašā nostūrī, kur netālu viena no otras ir divas lauku mājas: “Pupcepures” un “Pupcepures 2”.
“Aizrakusies” līdz sestajai paaudzei
Māju saimniece ir Ināra Greivule, pensionāre, kura pašlaik dzīvo Rīgā. Zemi, kas ir ap abām mājām, viņa iznomā, bet ēkas pamazām sāk sakopt.
I. Greivule ir ļoti cītīgi izpētījusi savas dzimtas vēsturi. Baznīcas grāmatās un muižu revīzijas grāmatās viņa “aizrakusies” līdz sestajai paaudzei. Tādējādi Inārai izdevies noskaidrot, ka viņas vecātēva vectēvs bija Jānis Cepure. Viņš dzimis 1770. gadā, miris 1845. gadā. Reģistrējot miršanu, muižas revīziju grāmatā rakstīts, ka Jānis dzimis mājās “Puptzepur”. No šejienes arī būtu izskaidrojama māju nosaukuma izcelsme “Pupcepures”.
Ināras tēvs arī bija Jānis Cepure. Viņš vecās ēkas vietā 1929. gadā uzcēla jaunu māju, saglabājot tai to pašu nosaukumu. Pēcāk, trīsdesmito gadu beigās, valstī daudzi saimnieki atsaucās prezidenta Kārļa Ulmaņa aicinājumam uzlabot savu strādnieku dzīves apstākļus. Tēvs netālu no savējās uzbūvēja kalpu māju – divstāvu ēku, kurā bija četri dzīvokļi. Saimniece neatceras, ka vecāki kādreiz būtu stāstījuši kādus jocīgus atgadījumus, kas saistīti ar māju nosaukumu.
Vienu brīdi bija “Vītoli”
Ināra ar skumjām atminas, ka liktenis viņai bija liedzis piedzimt tēva mājās. “No mājām “atvadījos”, māmiņas puncī esot, jo 1941. gada jūnijā vilciens mūsu ģimeni veda uz austrumiem. Pēc Sibīrijas Viesturu pusē vairs neatgriezāmies, mājas savā īpašumā atguvu tikai tagad, neatkarīgās Latvijas laikā. Ja man nebija lemts te piedzimt, tad ceru, ka man liktenis atvēlēs aiziet no šīs pasaules tēva mājās,” stāsta Ināra Greivule.
Viņa atceras, ka padomju gados kādu laiku mājām bija cits nosaukums – “Vītoli”. Acīmredzot tas šķitis skanīgāks, svešajiem arī vieglāk izrunājams. Vārds jau nav slikts, jo ap māju patiesi ir daudz vecu vītolu, tomēr saimniece nolēmusi, ka atlikušo laiku “Pupcepuru” ēkām būs lemts sadzīvot ar savu pirmatnīgo nosaukumu.
