Pārsteidzoši, ja aktuālo tēmu, par kuru dzird runājam vai ik uz soļa, dažs traktē gluži citādāk, nekā ierasts. Piemēram, visu laiku esmu radusi būt pieticīga, mani šī k…. neskar.Droši vien par to nerunātu, ja dažādās situācijās neatklātos latviski atjautīga domāšana un darīšana.Manas simpātijas jau dažus gadus pieder Rūjienas novada viesu mājai «Ķoņu dzirnavas», kur senatnīgie darbarīki un paņēmieni ir saglabāti mūsu dienās, kur dziju savērps pat no kaķa un truša vilnas. Šoruden apmeklējot Ķoņus, bija jauki skatīt pārvērtības. Vecās dzirnavu ēkas augšējā stāvā iekārtota konferenču zāle, un tās grīda ir klāta ar maisiem, kas pašu austi no rupjas šķiedras. Oriģināli, nedārgi un saskaņoti ar koka apdari. Lūkojot vilnas kārsuma izstrādājumu paraugus, gide ar smaidu stāstīja par krīzes laika segas pārvalku un uzskaitīja, kāda ir ekonomija, – vajag mazāk auduma, veļu mazgājot, pulvera patēriņš arī jūtams, un gludināšana vieglāka. Kāds bija šis pārvalks? Pilnībā segu tas apņēma no vienas puses, bet virsējās daļas malas bija piestiprinātas ar podziņām – tā fifīgi un ērti.Mana mīļā skolotāja stāstīja, kādu delikatesi gatavo mazbērniem un mazmazbērniem, tā aizvietojot pat visgardākās konfektes. Šoruden dārzi tik pilni ar āboliem, un čaklā vecmāmiņa tos nomizo, sīki sašķēlē. Pārklāj plīts virsmu ar cepamo papīru un kaltē, bet miziņas liek cepeškrāsnī un izžāvē tējai. Kāds aromāts piepildot māju! Ja ābolīšiem pa starpu iemetot kādu sacukurotu cidonijas kriksi, izdodas lielisks našķis. Par baltu velti un veselīgs. Nu nevajag taču daudz – vien padomāt un darīt, lai neļautos žēlabām.
