Iecavnieks Andrejs Gusačenko ikdienā sastopams Rīgā. Pie mammas uz Iecavu viņš brauc vienu divas reizes mēnesī.
Iecavnieks Andrejs Gusačenko ikdienā sastopams Rīgā. Pie mammas uz Iecavu viņš brauc vienu divas reizes mēnesī. Pārējo laiku Andrejs pavada galvaspilsētā.
Diennakts 24 stundas viņš atvēl studijām Baltijas Krievu institūtā, darbam firmā “Sun Sound” un arī tīkamai mūzikai.
“Pēc mācībām Iecavā četrus gadus studēju Rīgas jūrskolā, apguvu stūrmaņa iemaņas. Jūra man bija bērnības sapnis, jo pirmos sešus gadus dzīvoju Liepājā. Mammas brālis bija kapteinis, tas arī laikam jūras vējus man galvā sapūta. Taču studējot sapratu, ka šī profesija man neder. Tagad apgūstu mārketinga menedžmentu, esmu nodibinājis savu firmu,” teic jaunietis.
Klubu publika tevi pazīst kā dīdžeju Crash. Kā tu raksturotu šo savu vaļasprieku?
– Mūzika mani saista jau kopš jūrskolas laikiem. Man tīkama ir hausmūzika. Kādam tas noteikti šķitīs tikai nesaturīgs skaņu sakopojums, taču es esmu iemācījies šajā mūzikā saklausīt jēgu, atrast saturu. Gandrīz katrā skaņdarbā ir ietverts kāds stāsts. Kā dīdžejs to cenšos pavēstīt arī saviem klausītājiem.
Pastāsti par savu kā dīdžeja Crash lielāko panākumu!
– Jau otro gadu ietekmīgākais Latvijas klubu kultūras interneta portāls “Clubbers.lv” veido Latvijas dīdžeju topu 50. Šogad tajā tika iekļauti ap 200 dalībnieku. No tiem izvēlējās 50, par kuriem varēja balsot klubu apmeklētāji. Trešajā kārtā nonāca desmit labākie. Tad nu tā sagadījās, ka mana uzstāšanās patika visvairāk un esmu šīs skates līderis.
Tu biji viens no Iecavā rīkotās labdarības akcijas “Palīdzi Robertam” organizatoriem.
– Kāpēc gan nepalīdzēt nelaimē nonākušam cilvēkbērnam, ja man ir tāda iespēja? Gan jau naudu nopelnīšu citos projektos. Bija patiess gandarījums, ka šajā pasākumā Iecavas estrādē pulcējās ap 400 klausītāju. Aizņemtības dēļ neko vairāk par mazo zēnu nezinu.
Daļā sabiedrības valda uzskats, ka klubi ir šaubīgas iestādes, kurās jaunieši var piedzerties, pamēģināt narkotikas. Kāda dīdžejam šķiet klubu publika?
– Tā ir tāda pati kā visa mūsu sabiedrība. Ja kāds meklēs netikumus, tos var atrast, piedzerties un sašpricēties iespējams jebkur. Tāpēc obligāti nav jāapmeklē mūzikas klubs. Man šķiet, ka vairums publikas uz klubu nāk atpūsties, padejot, satikt sev līdzīgos.
Tu esi krievs. Cik jauniešu vidē ir aktuāls krievu un latviešu attiecību jautājums?
– Tā ir lielā politika, kura vairumam jauniešu nav svarīga. Viņiem ir savas intereses: mūzika, izklaide, darbs, mācības. Tikai no Saeimas tribīnes runā par naidu un nesaprašanos. Ir vienīgi nācies dzirdēt no kāda slaista vai dzērāja, kurš zaudējis darbu, ka viņu, lūk, atlaida tāpēc, ka ir krievs. Kaut gan īstenībā iemesls ir pavisam cits.
Vai savos 24 gados esi daudz sasniedzis? Cik ambiciozus mērķus sev vēl gribi izvirzīt?
– Viss vēl tikai attīstās. Vēl ir jāmācās, daudz darba un enerģijas jāiegulda uzņēmumā. Daži interesanti projekti, piemēram, skaņas aparatūras uzstādīšana lielveikalā “Sky”, ir īstenoti. Šķiet, šis projekts ir izdevies. Daudz augstāku līmeni vēlētos sasniegt arī kā dīdžejs. Esmu spēlējis dažos klubos Krievijā, saņemts piedāvājums uzstāties Skotijā. Līdz pasaules līmenim man vēl jāaug. Esmu pārliecināts, ka Latvijā to ir iespējams sasniegt.
Mums nebija viegli atrast kopīgu laiku šai sarunai. Izdevās izbrīvēt vien minūtes divdesmit. Vai pašam pietiek ar 24 stundām dienā?
– Tas ir tikai stereotips – neatrast laiku kaut kam. Ja ir nepieciešams, laiku, kaut vai pārdesmit minūšu, var izbrīvēt visam – darbam, atpūtai, sarunām.
