Iecavas novada īpašumu «Lāči» un «Beciņas» saimnieks Ivars Šmits ir viens no brīvprātīgajiem dižkoku meklētājiem, kurš iesaka «sirmos senčus» ietvert tūristu apmeklējamo vietu sarakstā.
Paša īpašumos I. Šmits konstatējis vairākus dižkokus un nosūtījis to novērojumu protokolus atbildīgajām iestādēm, taču uzskata – vērtīgo punktu reģistrācija un popularizēšana nerit pietiekami labi.
Birojā nezina
«Šovasar ar mazbērniem biju plānojis doties pārgājienā ar velosipēdiem, lai uzmeklētu un apskatītu tuvākās apkārtnes dižkokus, bet biju pārsteigts, ka Bauskas tūrisma informācijas centrā par Zemgales dižkokiem nav nekādas informācijas un darbinieces izrāda izbrīnu par šādu jautājumu,» «Bauskas Dzīvei» stāsta I. Šmits, kas pats sevi jokojot sauc par «Iecavas aborigēnu no 1954. gada».
Paša īpašumos pie Iecavas–Stelpes ceļa I. Šmits pie dižkokiem izlicis zīmes, kas norāda dabas pamatni. «Žēl, ka manam īpašumam «Beciņas» kaimiņos esošo dižozolu nevaru apciemot, jo vēsturiskais ceļš, nesaskaņojot ar tā lietotājiem, tika uzarts līdz pat varenā ozola saknēm,» stāsta iecavnieks.
Saimnieka iesniegtās ziņas par Iecavas novada dižkokiem fiksētas Ēvalda Kivilanda novadpētniecības grāmatā «Iecava daudzu ceļu krustojumā», taču novada pašvaldība uz vēstījumiem nekādi neesot reaģējusi.
Iet bojā slimību dēļ
Novada dārzniece Sarmīte Avota «Bauskas Dzīvei» pauž, ka patlaban gatavo oficiālu atbildi uz I. Šmita pašvaldībai iesniegtajiem jautājumiem, taču piebilst – viņas darba pienākumos neietilpst dižkoku uzraudzīšana. Tomēr pēdējos gados ar S. Avotas iniciatīvu par pašvaldības budžeta naudu Iecavā notikusi koku izpēte, reģistrējot jaunatrastos dižkokus.
«Jautājums par dižkoku saudzēšanu ir jāaktualizē, jo novērots, ka vīksnas masveidīgi nokalst pēdējo četru gadu laikā,» stāsta I. Šmits. Pētnieks sagatavojis fotogaleriju par vairākām grupām nokaltušo koku Iecavas upes krastos.
S. Avota apstiprina, ka vainīga Holandes gobu slimība, kas pēdējos gados iznīcina gobas. Līdzīgi no kādas kaites iet bojā oši, un svarīgi būtu pasargāt vērtīgo dižkoku pie Dzimtmisas skolas, stāsta dārzniece.
I. Šmits uzsver: «Starp dižkokiem ir senču svētie koki. Latviešu vēsturiskais dzīvesveids viensētās ir atstājis daudz veco koku – vēstures liecinieku. Plašāks dižkoku apzināšanas un saudzēšanas darbs Latvijā aizsākās pagājušā gadsimta 20. gados, kad to organizēja skolotājs Zelmārs Lancmanis. Dabas retumu arhīvā ar entuziastu palīdzību fiksēti vairāk nekā 8000 eksemplāru. Turpinot šo darbu tagad, varam izveidot jaunus tūrisma maršrutus velobraucējiem. Būtu noderīgi, ja informācija par dižkokiem tiktu apkopota un publiskota novadu mājaslapās.»
Darbs biedrībām
Iecavnieks pats gatavs turpināt dižkoku iezīmēšanu, iespējams, saņemot atbalstu kādā nevalstisko organizāciju programmā. I. Šmits norāda, ka dižkoki būtu jāiežogo, lai zemkopji nebojātu to saknes, pārāk tuvu aparot zemi un braucot gar tiem ar smago tehniku.
S. Avota piebilst – dižkoku atrašana un apzīmēšana būtu ļoti piemērots darbs biedrībām, domubiedru grupām un jauniešiem dabaszinību skolotāju vadībā. Pie viņas pašas mājām «Cimmermaņu Rūķi» Zorģu apkaimē ir vairāki vītoli, kas atbilst dižkoku statusam.
«Šis darbs atkarīgs no cilvēku iniciatīvas un vērīguma, jo dižkoki ir jāpamana. Saimnieks var uzlikt norādi par dižkoku, ierīkot sētiņu. Privātīpašumā nevaram novērst zemes aparšanu līdz pat saknēm, taču varam skaidrot, kāpēc kokus svarīgi aizsargāt,» saka dārzniece, «vienlaikus jāteic – kokam ir mūžs, tāpat kā cilvēkam, un reizēm ir jāļauj tam aiziet bojā. Nokaltušie koki jānozāģē, un vietā var iestādīt ko jaunu.»
Vērtīgo koku sugas un atrašanās vietas reģistrētas interneta datubāzē vietnē dziedava.lv. No jauna atrastie dižkoki piesakāmi Dabas aizsardzības pārvaldē, vairāk informācijas – vietnē daba.gov.lv.
UZZIŅAI
Datubāzē dziedava.lv Iecavas novadā reģistrēti ap 80 dižkoku – ozoli, liepas, kļavas, priedes, vīksnas, skābarži, oši, tūjas, ciedru priedes, kastaņas, lapegles, vītoli, plūškoki, vilkābeles, smiltsērkšķi, korķkoki.
No Ivara Šmita iesniegtajiem dižkoku novērojumu protokoliem:
Parastā vīksna ‘Ulmus laevis’:
atrodas īpašumā «Lāči» Iecavas upes labajā krastā palienes pļavā 3 km pa ceļu P92 no A7 pagrieziena uz Stelpi;
stumbra apkārtmērs – 5,35 m 1,3 m augstumā no zemes;
augstums – ap 17 m;
vainaga maksimālais rādiuss – 13 m;
kupla lapotne, virszemes saknes;
iespējamais koka vecums – ap 500 gadiem.
