Esam laipni un uzmanīgi pret tūristiem, jo viņi te atstāj naudu. Taču – vai vietējie cilvēki ir mazāk vērtīgi un pelnījuši mazāk uzmanības? Vienaldzīga un pavirša attieksme pret cilvēkiem – lielāko mūsu valsts vērtību – ikdienā redzama dažādos veidos. Ir amatpersonas, kam svarīgi nevis tas, lai visi iedzīvotāji līdzvērtīgi saņemtu pakalpojumus, bet gan «mīļais miers», iesakot tiem, kuru tiesības ierobežotas, atkāpties un neprasīt likuma izpildi. Bēdīgi, ja tas notiek ne tikai slēptu «roka roku mazgā» darījumu dēļ, bet tāpēc, ka amatpersonai vai ierēdnim vienkārši negribas darīt darbu, par ko saņem algu.
Kārtībsargi neuzskata par vajadzīgu pilsētas dzīvākajā krustojumā regulēt satiksmi, kad nestrādā luksofors, ļaujot gājējiem «uzmanīties pašiem», kamēr pārejas ar vairāk nekā 50 km/h «norullē» furgonu virknes. Vai var prasīt, lai cilvēki ziņotu par «točkām» vai aizdomīgiem tipiem, kas mēģina «uzsēdināt uz adatas» jaunāko paaudzi? Policija «sašutusi», ja kāds, iespējams, nav ziņojis par pedofila izdarībām. Taču – cik bieži varmāku vīru sistas sievas joprojām dzird iebildi – «jūs pati taču ar viņu apprecējāties».
Attieksme «gan jau nekas nenotiks» ir lipīga, tomēr – cik notrulinātas ir vecāku jūtas, ja metru garu skolnieciņu tumšās drēbēs izlaiž uz ielas novembra miglā bez atstarotāja? Savukārt ātruma ierobežojuma ignorēšana no braucēju puses slikti pārredzamā posmā var novest pie kāda ceļmalas gājēja nāves. Ikviena vienaldzība un paviršība var izraisīt kārtējo nelaimi, kuru mūsu sabiedrība vairs nevar atļauties. Katrā jomā ir lieta, ko var labot kāds no mums, saņemot gandarījumu par labu darbu. Savukārt izvēle atmest vienaldzību var kļūt par mūsu mūža vai vismaz šo Ziemsvētku gaidīšanas laika labāko veikumu.
