Annija Bērziņa Latvijas Universitātē studē ķīniešu valodu. Viņa labprāt parunātos ar saviem kaimiņiem ķīniešiem Bauskas novada Īslīces pagasta Bērzkalnos, bet ir pārāk kautrīga, lai pirmā vērstos pie nepazīstamiem cilvēkiem. Pēc nedēļas – 22. jūlijā – īslīciete atkal lidos uz Ķīnu, lai piedalītos starptautiskajā vasaras nometnē, kurā uzturēsies labākie ķīniešu valodas pratēji no visas pasaules. Kopā ar Anniju
uz Ķīnu dosies arī LU Konfūcija institūta konkursa «Kīniešu valodas tilts» uzvarētāja – meitene, kura LU studē vēsturi, bet papildus ir lieliski apguvusi ķīniešu valodu. Viņa piedalīsies konkursa finālā.
Atceros tevi no Bauskas mākslas skolas laika. Biji ļoti nopietna, uzcītīga, ieinteresēta. Līdzīgi domā arī Bauskas pilsētas pamatskolas latviešu valodas skolotāja Ieva Mašale, kura tevi pazīst vēl labāk. Saki, vai ķīniešu valodas studijas bija ilgi un pamatīgi apsvērts lēmums?
– Izvēle bija pilnīgi spontāna. Ja konkursā nepaveiktos un Āzijas studiju programmā es neiekļūtu budžeta grupā, tad droši vien
Universitātē studētu baltu filoloģiju vai Latvijas Kultūras akadēmijā mācītos skandināvu valodas. Man vienmēr ir piemitusi liela interese par valodām. Esmu sapratusi, ka spontāni lēmumi dažreiz izrādās vislabākie. Vismaz manā gadījumā noteikti. Jā, esmu nopietna un parasti nemēdzu rīkoties impulsīvi, bet šoreiz nenožēloju ne mirkli. Āzijas studijās jūtos atradusi savu vietu un īsto aicinājumu.
Ne velti ir teiciens «Sarežģīta kā ķīniešu ābece». Nevaru iedomāties, kā iespējams iemācīties vairākus tūkstošus hieroglifu. Kādus priekšmetus vēl apgūsti Āzijas studiju programmā?
– Mēs tikai 1. kursa beigās sākām rakstīt hieroglifus. Pirms tam vilkām līnijas, to daļas, iegaumējām katra elementa nosaukumu. Katrs hieroglifs apzīmē vārdu vai jēdzienu, nevis skaņu. Universitātē māca klasisko, literāro ķīniešu valodu jeb mandarīnu dialektu. Par mandarīniem senajā Ķīnā sauca augstmaņus. Šo dialektu pārvaldīja tikai izglītoti ļaudis. Mūsdienu Ķīnā joprojām paralēli lieto vairākus desmitus dažādu dialektu. Manā studiju programmā citi mācību priekšmeti ir Ķīnas vēsture, filozofija, senķīniešu valoda, arābu civilizācijas vēsture, Āzijas literatūra un kultūra, Āzijas reliģijas, valodniecība.
Pastāsti, kas ir tavi pasniedzēji un kā tev izdevās iegūt Taijuaņas universitātes stipendiju!
– Sākumā mūsu pedagogi bija Latvijas sinologi, bet vēlāk – arī skolotāja no Ķīnas. Pērn viņa man ieteica pieteikties ķīniešu valodas prasmes konkursā, ko organizēja Konfūcija institūts. Kad paziņoja rezultātus, biju neizsakāmi izbrīnīta un priecīga, jo necerēju, ka man veiksies. Stipendiju saņēma vairāki studenti, bet mums katram bija jādodas uz citu universitāti. Sapratu, ka uz Ķīnu būs jābrauc vienai. Man bija lieli pārdzīvojumi un asaras, jo vēl ne reizi nebiju lidojusi. Nezināju, kā nokļūšu galapunktā, vairākas reizes pārsēžoties citā lidmašīnā, un kas mani Ķīnā sagaida. Vienīgais, par ko vajadzēja maksāt pašai, bija aviobiļetes turp un atpakaļ. Mācības, dzīvošana, studiju materiāli bija par brīvu. Ik mēnesi man maksāja stipendiju, kuras pietika gan iztikai, gan ceļošanai.
Kāda bija tava ikdiena Taijuaņas universitātē? Vai sāpīgi pārdzīvoji atšķirtību no ģimenes un pazīstamās vides?
– Ātri iedzīvojos. Biju ļoti aizņemta, tāpēc ilgoties pēc mājām vienkārši nebija laika. Es neesmu cilvēks, kurš daudz reflektē, prāto, iztēlojas. Ļaujos tagadnei un izbaudu to.
Apradu ar situāciju, ka nevienam uz Latviju nevaru piezvanīt vai uzrakstīt elektronisku vēstuli, jo Ķīnā mūsu tālruņi nedarbojas, ir liegta pieeja «Google», «tviterim», «Youtube» un sociālajiem tīkliem, toties darbojas «skaips». Ar mammu, tēti un brāli bieži sarunājos. Šajā valstī internetam ir noteikts tā dēvētais «Ķīnas ugunsmūris», lai neietekmētos no Eiropas un ASV. Viņi lieto savā zemē izstrādātās meklēšanas sistēmas un sociālos tīklus. Šo faktu uzzināju vēl pirms braukšanas uz Ķīnu, tāpēc jau laikus savā datorā un telefonā ielādēju programmas, ko izmantojam Latvijā.
Dzīvoju universitātes ārzemju studentu pilsētiņā. Mēs, salīdzinājumā ar ķīniešu studentiem, bijām privileģētā situācijā: katram atsevišķs labiekārtots vienistabas dzīvoklis. Mūsu grupā bija studenti no daudzām pasaules valstīm. Es cieši sadraudzējos ar rumāņu meiteni. Universitātē izvēlējos apmeklēt ķīniešu valodas zemākā līmeņa nodarbības, jo vēl nejutos par sevi pārliecināta. Lasīt un sarunāties ar cilvēkiem varēju, bet vārdu krājums bija diezgan minimāls. Lekcijas notika tāpat kā jebkurā augstskolā – pasniedzējs, dators, projektors.
Nodarbībās skolotāji apzināti nelietoja angļu valodu, kas mums nāca tikai par labu. Ķīnā pavadītajos sešos mēnešos jūtami uzlaboju valodas prasmi. To atzina arī mana Latvijas Universitātes pasniedzēja. Viņa mani iedrošināja šogad piedalīties Konfūcija institūta rīkotajā konkursā. Esmu laimīga, ka radās vēl viena iespēja aizlidot uz Ķīnu un pilnveidot valodu neformālā vidē. Tagad jūtos daudz zinošāka un par sevi pārliecinātāka nekā pirms nepilna gada.
Annija, vai tev nācās piedzīvot kultūršoku? Mini kādu neparastu situāciju vai notikumu!
– Kultūršoka nebija, jo teorētiski par Ķīnu zināju diezgan daudz. Pilsētas ir milzīgas, piedrazotas un nemīlīgas, pārsvarā dominē mūsdienu augstceltņu arhitektūra. Ļoti, ļoti reti var ieraudzīt tipisku ķīniešu namiņu. Mani satrieca briesmīgais gaisa piesārņojums. Dažbrīd ir tā, ka smoga dēļ nevar ieraudzīt pat tuvumā esošās ēkas. Mums tālruņos bija instalētas speciālas programmas, kas ik dienu fiksēja gaisa piesārņojuma līmeni. Labi, ka neesmu alerģiska, citādi būtu neiespējami dzīvot lielpilsētā. Es negribētu strādāt un veidot ģimeni Ķīnā. Man tālejošais mērķis ir atrast piemērotu, interesantu darbu savā specialitātē Latvijā. Pirmo reizi to skaidri sapratu pēc atgriešanās no Ķīnas. Vēl nekad Latvija man nav šķitusi tik mīļa! Maģistrantūras studijas gan, iespējams, izvēlēšos ārzemēs.
Visas kuriozās situācijas Āzijas lielvalstī man bija saistītas ar matu krāsu. Esmu gaišmate, turklāt zilacaina. Ar to pietika, lai nokļūtu sabiedrības uzmanības fokusā. Taijuaņā, atšķirībā no Pekinas, tikpat kā nav tūristu, tādēļ garāmgājēji mani uzkrītoši pētīja, atklāti vai slēpjoties fotografēja. Gaišmataini cilvēki ķīniešiem šķiet skaistuma iemiesojumi un sajūsmas objekti. Nez cik reižu esmu atsaukusies mazu meitenīšu lūgumam kopā nofotografēties un mēģinājusi atbildēt uz jautājumu, kāpēc man ir «balti» mati? Sākumā tas kaitināja, bet vēlāk pieradu.
Ārzemju studentiem no Eiropas tiek piedāvāti dažādi sīki darbiņi. Nekādas prasmes nevajag, jo naudu maksā tikai par vizuālo tēlu. Pietiek, ja parādies veikalu atklāšanā, mārketinga pasākumos, prezentācijās. Es un mana rumāņu draudzene ar «parādīšanos» papildinājām savu budžetu. Citas eiropietes kā papildu ienākumu avotu izvēlas modeļu biznesu. Tas nav domāts man. Labāk uzģērbju «princešu» kleitu un būvmateriālu veikalā reklamēju laminātu. Es un draudzene nesapratām, kāda saistība ir princesēm ar laminātu, toties bija jautri.
Annija Bērziņa
Annija Bērziņa Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju programmā apgūst ķīniešu valodu. Viņai ir 21 gads, studē 3. kursā.
Pagājušajā mācību gadā Annija ieguva Ķīnas Taijuaņas universitātes stipendiju un pusgadu padziļināti mācījās ķīniešu valodu. Brīvajā laikā studente apmeklēja kaligrāfijas un Ķīnas glezniecības nodarbības.
Šogad Annija piedalījās LU Konfūcija institūta organizētā starptautiskā konkursā «Ķīniešu valodas tilts» un ieguva otro vietu. Balva ir divu nedēļu vasaras nometne Ķīnas pilsētā Čanši.
Mācījusies Bauskas pilsētas pamatskolā, beigusi Īslīces vidusskolu. Bauskas mākslas skolas absolvente.
