Cilvēkiem vēl nekad nav bijušas tik lielas iespējas dzīvot pilnvērtīgi – izjust brīvību un laimi iegūt izglītību –, kādas tās ir šodien.
Cilvēkiem vēl nekad nav bijušas tik lielas iespējas dzīvot pilnvērtīgi – izjust brīvību un laimi iegūt izglītību –, kādas tās ir šodien. Taču ir arī šķēršļi šo iespēju īstenošanai. Pašlaik, kad visapkārt ir tik daudz nelaimju – autoavārijas, katastrofas, bezdarbs, vardarbība –, svarīga ir apziņa, ka nelaimes un briesmu brīdī vienmēr varēsi saņemt palīdzību un atbalstu.
Nav svarīgi, kam šī palīdzība ir nepieciešama – jaunam vai vecam, labam vai sliktam, skaistam vai neglītam, bagātam vai nabagam, slimam vai veselam. Jāatceras, ka katrs ir nozīmīgs un vajadzīgs. Protams, visneaizsargātākie ir veci cilvēki un bērni, tāpēc viņiem iespēja saņemt palīdzību ir jo īpaši svarīga. Bieži televīzijā tiek rādīts, ka ģimenēs pieaug vardarbība pret bērnu, palielinās bērnu sadzīves traumatisms un nelaimes gadījumu skaits, jo mazuļi tiek atstāti bez uzraudzības.
Pavisam nesen, kad kopā ar ģimeni bijām aizbraukuši uz pilsētu, ejot laukā no veikala, redzējām pie durvīm bērnu ratiņus. Tie kustējās, un no tiem skanēja izmisīgas mazuļa raudas. Visi gāja garām, it kā nedzirdētu, tikai atskatījās, un viņu acīs bija tāda kā neizpratne. Varbūt kāds nosodīja jauno māmiņu, kas bērnu bija atstājusi vienu pašu, varbūt brīnījās, ka mazulis spēj tik sparīgi kliegt?
Taču es nevarēju paiet garām, jo sapratu, ka mazulis sauca pēc palīdzības, viņš jutās nedrošs, jo mammas nebija blakus. Es paskatījos uz vecākiem un viņu acīs saskatīju atbalstu. Droši piegāju pie ratiņiem un redzēju, ka tajos grozījās maziņš, maziņš cilvēkbērns. Ieraudzījis mani, viņš sāka kliegt vēl skaļāk, it kā es viņam varētu nodarīt ko ļaunu. Es neapjuku un sāku šūpot ratiņus, runādama mierinošus vārdus. Mazais cilvēciņš it kā ieklausījās un pieklusināja raudas. Šajā brīdī manī modās prieks un lepnums, jo es biju tā, kas nepagāja garām mazuļa saucienam un pratu viņu nomierināt.
Pēc laika atgriezās mazuļa vecāki, kas bija iegājuši nopirkt nepieciešamās lietas. Ieraudzījuši mani pie sava bērniņa ratiņiem, viņi bija pārsteigti. Izstāstīju, ka, dzirdot mazuļa palīgā saucienu, nevarēju paiet garām un tādēļ esmu blakus. Viņi pasmaidīja un pateicās.
Visa atlikusī diena man izvērtās gaiša un priecīga, jo es biju pasniegusi roku gan mazulim, gan viņa vecākiem. Es biju kādam palīdzējusi un par to saņēmusi pateicību. Bieži par labu darbu nepasaka paldies. Nezinu kādēļ, vai tas ir kauns, ka tev kāds palīdzējis, vai gluži vienkārši nepateicība. Cilvēki baidās no palīdzības, jo domā, ka par to ir jāmaksā, un cer, ka paši ar visu spēs tikt galā. Esmu lasījusi mācītāja Jura Rubeņa vārdus:
“Cilvēkiem patiesībā vajag palīdzību,
Bet viņi var tev uzbrukt, kad tu to sniedz.
Tik un tā – palīdzi!
Dod šai pasaulei labāko, kas tev ir!”
Man liekas, ka labākais, ko mēs varam cits citam dot, ir pasniegt roku un nepieļaut, lai kāds cieš sāpes. Tas būtu jāmāca katrā ģimenē, bērnudārzā, skolā. Protams, var jau arī, sniegdams palīdzīgu roku, algā saņemt naidu un nesaprašanu. Taču dzīve ir pierādījusi – labais, ko tu dod šai pasaulei šodien, rīt atmaksāsies desmitkārt.
