Pašlaik Aļģim Milinavičam Bauskas novada Codē ir 22 dekoratīvie baloži. Kopš pirmās reizes, kad tos ieraudzījis, sapratis, ka tieši šie putni ir viņam vajadzīgi. Tie sniedz mieru un enerģiju. Aļģis atklāj, ka retu reizi kādu dūjiņu aizdod kāziniekiem.
Palīdz dārzā
Viesojoties pie drauga Rīgā, kuram piederējuši daži baloži, Aļģis pārīti vēlējies arī sev. Pirmie divi dekoratīvie baloži Aļģa mājās nonākuši pirms astoņiem gadiem. Toreiz sieva Tatjana neesot iebildusi, bet gan šaubījusies, kurš par tiem rūpēsies, ja Aļģis visu dienu ir darbā.
Izrādījās, diez ko lielas pūles to aprūpe neprasa. No rīta jāatver būrītis, jāieber barība un jāpapildina ūdens trauks. Kad saimniece mājās dārziņā strādā, uz viņu noraugās 44 acis. «Putniņi viņu vēro. Citreiz tie iet palīgā dārza darbos,» par baložu pastaigām pa puķu dobēm nosmej Aļģis. Bez ierastās barības putni pamielojas arī ar kādu kukainīti vai puķu lapiņu. Aļģis baložus baro ar graudiem, bet ziemā dod papildu vitamīnus, lai vieglāk pārziemot.
«Būri aukstajā laikā padarām siltāku un mājīgāku, bet jāteic, ka baloži ir gana izturīgi pret aukstumu,» stāsta Aļģis. Vakaros codietis iecienījis rituālu, kurš sniedz relaksāciju: «Es nometu graudus sev pie kājām. Tad balodīši visi salido man apkārt un ēd. Man patīk viņus vērot. Tas nomierina un kalpo par labu relaksāciju, lai noņemtu darbā uzkrājušos stresu.»
Uzticīgi līdz nāvei
Vasarā baloži visu dienu pavada ārā, lielākoties pagalma teritorijā. Retu reizi tie nebīstas aiztraukties kur tālāk, uz kaimiņu dārzu vai netālo pļavu. Visbiežāk lidojumos priekšgalā ir tēviņš, tad seko mātīte. Lai arī baloži lido baros, tie vienmēr būs pa pāriem, kaut visi kopā. Ierasta pēc izlidošanas no būra ir pastaiga pa kūts un mājas jumtu, tālāk noteikti tiek veikti pārlidojumi no viena pagalma koka uz otru, lai pārliecinātos par drošību teritorijā. Pat ziemā lielā salā, uzspīdot saulītei, baloži izkustas un izmet kādu līkumu virs pagalma.
Lielākais drauds dūjām ir vanagi un vārnas. Gada siltākajos mēnešos aptuveni četri, septiņi baloži aiziet bojā no šo ienaidnieku nagiem. «Cilvēki citreiz šausminās, ka tā notiek, bet tur neko nevar darīt. Es nevienam putnam nepieķeros, man viņi visi ir mīļi. Laika gaitā pie kritušajiem esmu pieradis, par laimi, to vietā ātri nāk jaunie balodēni,» stāsta codietis.
Baložu pāris viens otram ir uzticīgi visu mūžu, kā mēdz teikt, līdz nāve tos šķirs. Ja otra pusīte aiziet bojā, tad jaunu mīlestību tā atradīs tikai tad, kad kādā citā pārī notiks kas līdzīgs. Aļģa Milinaviča baložu saimē ir viena melna mātīte, atraitne. Viņa kalpo par «pamāti». «Ja olu izsēdēšanas laikā kāds balodis aiziet bojā, uz olām uzsēdinām «pamāti», lai tā izperē bez vecākiem palikušās olas, ko viņa labprāt arī dara,» stāsta baložu audzētājs. Perēšana ilgst teju divus mēnešus. Viena mātīte gada laikā izsēž aptuveni četras olas, no kurām izšķiļas jaunie putnēni.
Fotogrāfiskā atmiņa
Aļģis retu reizi kādu dūju pāri aizdod kāziniekiem, tad viņi kalpo kā pasta baloži. «Ierasti tiek dots pāris. Ja ceļā ies bojā mātīte, tēviņš, visticamāk, neatgriezīsies, bet, ja bojā ies tēviņš, mātīte tik un tā atgriezīsies,» stāsta Aļģis. Pārlidojums no Bauskas līdz Codei baložiem esot nieks.
«Dzirdēts, ka tie nolido pat simt kilometru lielu attālumu, lai atgrieztās mājās. Baložiem ir fotogrāfiskā atmiņa. Pēc dūju iegādes divas nedēļas tos nedrīkst laist ārā no būra. Tad baloži saprot, ka būris un tā apkārtējā teritorija ir viņu mājas. Kad jaunajā mītnē pirmo reizi tiek atvērts būris, baloži uzreiz traucas debesīs un no augšas «uzņem attēlus» ar apkārtējo teritoriju, noglabājot to atmiņā. Pēc lidojumiem baloži atrod mājas pēc vietas, kura ir identiska «uzņemtajiem attēliem»,» vēroto izklāsta Aļģis.
