Vecsaules pagasta «Jaungrantiņiem» jau gadus sešus ir pamatīgi saimnieki, kuri savulaik pussabrukušu ēku sakārtojuši un piemērojuši ērtai ikdienai. Valentīna Jermakova atklātībā un sirsnībā stāsta pa to, kā meita un znots šeit sākuši saimniekot.
Vecsaules pagasta “Jaungrantiņiem” jau gadus sešus ir pamatīgi saimnieki, kuri savulaik pussabrukušu ēku sakārtojuši un piemērojuši ērtai ikdienai.
Valentīna Jermakova atklātībā un sirsnībā stāsta pa to, kā meita un znots šeit sākuši saimniekot.
Tuvumā dabai
Vispirms izrakta dziļa bedre, kurā sabērtas drazas un dažādi atkritumi, kuru bijis kaudžu kaudzēm. Nedaudz nolīdzināta sēta, lai varētu vieglāk kopt zālienu. Izveidots arī mazs dīķītis. Pagājušajā gadā vecā ēka tika apmūrēta ar ķieģeļiem un tagad izskatās kā gražīga jaunkundze, kas, uzlikusi galvā dzeltenīgu platmali, rotājas pļavas zaļumā.
Plašajā sētā āboliņš veido mazas, baltas saliņas. “Jaungrantiņu” vecsaimniece saka: “Neļauju pļaut āboliņu, kamēr tas nav noziedējis. Skatos – šajā vasarā tā ir vairāk nekā pērn. Gribētos, lai mājas priekšā ir tāds balti ziedošs paklājs.” Kaut arī V. Jermakova ir dzimusi un kādreiz dzīvojusi Sanktpēterburgā, jaušama viņas pieķeršanās dabai un dzīvai radībai. V. Jermakova atzīst: “Man jāuztraucas par mūsu diviem kaķiem, kuri nesatiek. Ar nūju reizēm izšķiru abu strīdus.” Sirmā sieviete, stāstīdama par četrkājainiem draugiem, noteic: “Viņiem ir jājūtas tikpat labi kā cilvēkiem.” Tādēļ arī peļu junkuram ir sava guļasvieta ar īpašu spilventiņu.
Nevar visu uzreiz
Cienījamu vecumu sasniegusī V. Jermakova bilst: “Sacīju Benočkam – nekas nenotiek uzreiz, lieli darbi jāveic pamazām.” Runa ir par V. Jermakovas meitas vīra Benjamiņa jeb Benočkas, kā viņu sauc tuvinieki, centību. Arī netālais kaimiņš Dainis Lagzdiņš par “Jaungrantiņu” saimniekiem saka: “Viņi ir ļoti strādīgi. Kā sestdienās un svētdienās atbrauc, ķeras pie darba. Un tā visas brīvdienas.”
Valentīna sūrojas, ka viņai vairs nav tādas veselības, lai varētu strādāt laukā. “Man šķiet, es sevi sabeidzu, “Jaungrantiņos” ienākot un smagi strādājot. Atteicu kļūt par līdzgaitnieci kādam vecākam kungam, kas gar mūsu mājām brauca uz Mēmeli makšķerēt. Viņam bija nomirusi sieva, atraitnis vēlējās mani ņemt par saimnieci. Sacīju viņam: “Tu vienu esi apglabājis, paņemsi mani, arī drīz vajadzēs vest uz kapiem.” Man ir atbildības izjūta, negribu kādam būt par apgrūtinājumu. Tagad kādu laiku viņš nav redzēts,” skaidro sirmā sieviete.
Izpaužas radoši
“Jaungrantiņu” jaunie saimnieki ir darbā noslogoti, tādēļ nedēļas nogalēs vēlas atpūsties. Vasaras mītnes uzturēšana prasa ievērojamus līdzekļus, taču šeit viņi var radoši izpausties, veidojot zaļo zonu un mājas interjeru. Raisas darbs grāmatvedībā un Benjamiņa ikdiena, nodrošinot modernās tehnoloģijas, prasa atslodzi. Vecsaimniece atklāj, ka jaunajiem ir sapnis par īstu krievu pirti, ko paredzēts atvest no Pitalovas. Pagaidām šai iecerei nav pieticis naudas. Valentīna stingri piekodina, lai neejot skatīt veco pērtuvi, tā viņai neesot pa prātam.
Pamazām iepazīti arī vietējie ļaudis, un V. Jermakova priecājas, ka netālu ir tik jauki kaimiņi. Dakterīte Inta Lagzdiņa – brīnišķīgs cilvēks, palīdzēšot jebkurā brīdī. Marija Purmale – arī izdarīga sieviete. Skumji, ka vistuvākās kaimiņmājas iedzīvotājs ciešot no alkohola posta. Inteliģentajai kundzei ir daudz laika grāmatu lasīšanai un domām par dzīvi. Viņa sev un ciemiņiem vaicā: “Kā tas var būt, ka cilvēks zaudē jēgu?”
