Katru vakaru mūs televīzijā uzrunā otrreizējais «nācijas glābējs» Einars Repše, pielīdzinot mūsdienu Latviju aizpagājušā gadsimta baronlaikiem. Tiesa, interesanti sanāk – «barons» Repše aicina cīnīties ar baroniem. Tas, manuprāt, būtu apmēram tā, ja zaglis kliegtu: «Ķeriet zagli!» E. Repše, protams, ir pārliecināts, ka latvieši uzķersies uz kārtējās labējo makšķeres un iebalsos viņu Saeimā. Diemžēl, tā var kļūt par realitāti, jo daudziem mūsu vēlētājiem ir ļoti īsa atmiņa. Kas valda mūsu valstī?Vai tautai vēl ir iespējas ietekmēt valstī notiekošos procesus? Tuvojas kārtējās pašvaldību vēlēšanas, aiz kalniem nav arī Saeimas vēlēšanas. Politiskie strīdi nenorimst ne mūsu mājās, ne darbā, ne plašsaziņas līdzekļos, īpaši internetā. Viedokļu spektrs ir ļoti plašs – no galēji kreisiem (sociālistiskiem) līdz galēji liberāliem, no galēji nacionāliem (latviešu un krievu) līdz internacionāliem uzskatiem.Kas patiesībā valda Latvijā? Tās ir partiju kliķes, kuras vada daži pie lielas naudas tikuši cilvēki, pārējiem ir tikai statistu loma. Atsevišķos «buntavščikus» partiju spice ātri vien neitralizē, padarot tos tautas acīs par nenopietniem dīvaiņiem vai garīgi slimiem. Uzskatu, ka ne par kādu demokrātiju (tautas varu) mēs pašlaik nevaram runāt, jo vairāk nekā trešdaļas vēlētāju intereses Saeimā nav pārstāvētas. Daudzi, kas balsojuši par kādu partiju, savu balsi ir atdevuši nevis par lielāko labumu, bet par mazāko ļaunumu (to darīt ieteica bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga). Rezultātā vēlētāji kārtējo reizi viļas savā izvēlē.Tikai divus termiņus pēc kārtasKāda ir izvēle, lai cilvēki aktīvāk piedalītos vēlēšanās un neatkarīgi no partijām varētu izvirzīt savus deputātu kandidātus? Ne velti Satver-smes tēvi vēlējās, lai Saeimā būtu pārstāvēti 100 deputāti – 100 personības, 100 viedokļu paudēji. To nodrošināja pirmskara Saeimas vēlēšanu likums, kurš pieļāva grozāmos sarakstus, kā arī iespēju kandidēt individuāliem pretendentiem vai to grupām, un procentu barjeras neesamība. Pie tā arī mums vajadzētu atgriezties.Taču Saeimā iekļuvušajām (gan pozīcijas, gan opozīcijas) partijām tas ir neizdevīgi, jo tad varbūt nākamajās vēlēšanās Saeimas krēslā nonāks kāds cienījamāks par viņiem. Galvenais partijnieku un viņu nozombēto vēlētāju pretarguments – tad Saeimā būšot tādas jukas, korupcija un balsu pirkšana kā pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā.Lai to novērstu, var ieviest divus ļoti vienkāršus mehānismus. Pirmkārt, par Saeimas deputātu viens cilvēks, tāpat kā Valsts prezidents, var būt tikai divus termiņus pēc kārtas. Pēc tam vismaz viens sasaukums ir jāizlaiž, lai atkal varētu kandidēt uz šo amatu. Mūsu valstī daudzus amatus var ieņemt tikai divus termiņus pēc kārtas, piemēram, Valsts prezidenta, valsts kontroliera, augstskolu rektoru, institūtu direktoru u. c. Otrkārt, lai neieilgtu politiskie tirgi, Valsts prezidentam ir jādod tiesības Saeimu atlaist, ja deputāti nespēj mēneša laikā izveidot valdību. Atcelt procentu barjeras Šādi grozījumi vēlēšanu likumā ļautu atjaunot patiesu demokrātiju. Vēlētāju intereses būtu pārstāvētas daudz plašāk. Iespējams, palielinātos arī vēlētāju aktivitāte. Rezultātā varbūt tikai viens Saeimā ievēlēts pilsonis nākamajās vēlēšanās būs paplašinājis savu domubiedru pulku līdz 10 – 15 deputātiem.Arī esošajām partijām šādi vēlēšanu likuma grozījumi nāks par labu, jo partiju līderi būs spiesti rotēt savus politiski aktīvos biedrus. Nevarēs būt tāda situācija kā pašlaik, kad viens otrs jau piecreiz Saeimā sēdošais vairs nezina, cik maksā tramvaja biļete vai rupjmaizes klaips.Internetā ir lasāmi arī viedokļi, ka procentu barjeru vajadzētu pacelt līdz pat 15 %. Taču tas viennozīmīgi novestu pie tā, ka ne tikai lielākajās Latvijas pilsētās, bet arī Saeimā latvieši būtu mūžīgie opozicionāri. Tāpēc obligāti ir jāmaina arī Pašvaldību vēlēšanu likums, atceļot procentu barjeras un prasību būt partijniekam, lai kādreiz varētu nomainīt, piemēram, N. Ušakovu Rīgas mēra amatā.Vienīgā iespēja – referendumsVai nedemokrātiski ievēlētā Saeima jebkad varētu nomainīt pašreizējo tās vēlēšanu likumu? Protams, nekad. Tāpēc, manuprāt, vienīgā tautas iespēja panākt pārmaiņas likumā ir referendums, ko mums, baidot ar «krievu lāci», gandrīz ir atņēmusi valdošā koalīcija. Pirmskara Latvijā pietika tikai ar 1000 notariāli apstiprinātiem parakstiem, lai ierosinātu referendumu. Tā kā gandrīz katru vēlētāju Saeimā pārstāvēja kāds politiķis, tad neviens referendums netika ierosināts.Nepamatoti tiek stāstīts, ka referendumi izmaksājot lielu naudu. Par to varot palielināt sociālo budžetu utt. Tā ir valdošo partiju vistīrākā demagoģija. Viens cilvēks, ieskaitot zīdaiņus, valstij mēnesī vidēji ienes 200 latu nodokļos. Vienam referendumam vajag tikai divus santīmus no šīs summas. Vai tiešām kādam Latvijas pilsonim būtu žēl ziedot šādu summu demokrātijai?
