Mēs, «puskrievi», smaidot saka Olga Bormane, padomjlaikā skolota pedagoģe, kas pēc neatkarības atgūšanas līdz asarām izbaudījusi zemkopes maizi mūspusē, bet dzimtas spēks nāk no cara virsnieku un izcilu mediķu vidus, no laika, kad ģimene devās bēgļu gaitās Pirmajā pasaules karā.
Olgā jūtams neizdzēšams dzīvesprieks un dziļas zināšanas par cilvēku dabu. No vīra Ulda viņa mantojusi veselu bibliotēku enciklopēdiju un periodisko izdevumu, pati turpina pētīt sabiedrības pārmaiņas laiku plūsmā, izvelkot viedu secinājumu – grūtas gaitas un citādu cilvēku pieņemšana palīdz nācijai kļūt stiprākai, saglabāt saknes.
Raža ar asarām
Svētdienas pēcpusdienā kopā ar dēlu ģimenes lauku sētā «Brūveri» Vecumnieku pusē norakusi «dažas vagas kartupeļu», pirmdienas rītā viņa uzņem «Bauskas Dzīvi» Imantas mājās Rīgā ar diviem draudzīgiem suņiem, dzelteniem ķirbjiem, ziedošu kartupeļu un smaržīgās tabakas dobi daudzdzīvokļu mājas ēnainajā galā. «Te nekas cits neaug, un sētniekam nav jāpļauj zāle,» smejas Olga, dzīvokļa priekšnamā rādot no miskastes paglābtu gleznu. Tajā attēlotā lauku sēta ir līdzīga Bormaņu Vecumnieku īpašumam. «Pieaugušais ar bērnu sarkanā mētelītī varbūt atstāj tās mājas, bet varbūt atgriežas,» prāto saimniece.
«Brūveros» Bormaņi mīt no 90. gadiem, kad pēc neatkarības atjaunošanas gribēja atgūt seno dzimtas zemi. Olga savas saknes Zemgalē meklējusi kopā ar vīru un māsu Natāliju. Vecumniekos dzīvoja mammas māsīca Alma Kalberga, kas pateikusi – krogs, par kuru bērnībā dzirdēts no vecmāmiņas Emīlijas, ir Desukrogs jeb Desene. Iepazinušies ar radiniekiem, ieguvuši nomā zemi Bruknas pusē.
«Mēs, puskrievi, nesapratām, kas notiek, kad sākās īpašumu denacionalizācija,» atzīst Olga, «zemi varējām apstrādāt tāpēc, ka vietējie atzina mūs par radiniekiem, bija priecīgi, ka tur kaut ko darīsim. Sākām ķēpāties, ņēmām kredītus, sējām visu ko, citi par mums smējās. Par pēdējo ražu, ko nodevu Iecavas putnu fabrikas bāzē Zālītes vecajā raķešu bāzē, 90. gadu beigās saņēmu tik maz, ka turpat apraudājos. Atvedu lielu mašīnu ar piekabi graudu, bet nauda izskatījās kā joks. «Rīgas dzirnavnieks» toreiz deva miltus kā samaksu. Kļuvām nabagāki, nevis turīgi. Pēc tam kopām tikai dārziņu Vecumniekos – zeme latviešiem ir asinīs.»
Vecmāmiņa no Desukroga
Desukrogā, tolaik Bruknas pagastā, dzimusi Olgas vecmāmiņa. Vectētiņš dzimis Jaunsaules pagasta Laveniekos. 1914. gadā viņu ģimene ar Olgas mammu devās bēgļu gaitās, piedzīvojot uz savas ādas mazāk zināmu nācijas vēstures posmu. Par Kurzemes guberņas tukšajām sētām 2013. – 2016. gadā var lasīt krāšņu aprakstu Gunta Bereļa grāmatā «Vārdiem nebija vietas».
Olga arhīvos atradusi dokumentu par ģimenes bēgļu statusu – Roslavļā izdotu reģistrācijas apliecību «Ruģeļ-Bunē Martin un Emilija, dzimusi Dreijere». Olgas mātei Alisei toreiz bija četri gadi. Viņas brāļi Jānis un Ludvigs ieguva labu izglītību. Pirmais absolvēja kara akadēmiju un kļuva par ķirurgu, otrais studēja bioloģiju Maskavas universitātē. Abus iesauca, un katram bija savs ceļš.
Ludvigu 1916. gadā paņēma karā, viņš bija virsnieks cara armijā, «ar balto armiju skrēja līdz Vladivostokai», līdz ar Latvijas brīvvalsts izveidošanu kļuva par jaunās nācijas armijas virsnieku, un 1942. gadā viņu Noriļskā nošāva kopā ar paša kareivjiem. «Brālis teica, ka nevar neiet, jo tur ir viņa puiši,» Olga rāda NKVD jeb čekas lietu pusķieģeļa biezumā, kurā ir uzziņa par nāves soda izpildi. Kopiju ieguvusi 90. gadu pirmajā pusē, pieprasot Augstākajā tiesā. Vecmāmiņa gan līdz pēdējam sapņoja, ka Ludis kaut kur dzīvo laimīgs, rezignēti noteic sirmā dāma.
Paula Stradiņa ciemkukulis
Laiku griežos pirmo uzvārda daļu dzimta atmetusi, bet Olga, dzimusi Volkova, pasauli ieraudzīja Sibīrijā 1937. gada 1. maijā. Dzimšanas apliecībā rakstīts – Austrumsibīrijas apgabals, Tagna, vieta ar pilnīgi oriģinālu nosaukumu. Olga nav ļāvusi jaunajā pasē rakstīt Krieviju. Viņas tēvs Nikolajs ir Orienburgas kazaks, kurš izstudēja Ļeņingradas meža institūtā, bet kopā ar sievu viņam dzīvot neļāva. Kad beidzot izdevies ģimeni apvienot, Sajānu kalnos blakus Mongolijai nodzīvojuši desmit gadus. 1937. gadā Olgas tēvs nonāca cietumā, kur brīnumainā kārtā izdevies izdzīvot. «Pēc tam viņš atlikušo mūžu baidījās skatīties debesīs, acīmredzot bija kaut kādas mocības, kas radīja tādas sekas.»
Vecmāmiņa, Ļeņingradā un Samarkandā studējusi ārste, ceļoja līdzi Jānim, kam kā kara ārstam bija jādienē tur, kur liek. Viņi strādāja Sibīrijā, pēc tam Kurskā, bet 1947. gadā Staļins atļāvis atgriezties Latvijā. Par tēvoci atmiņās glabājas īpaša epizode. Pauls Stradiņš pēc padomju varas nodibināšanas aicināja uz Rīgu izcilus mediķus ar latviešu saknēm, un profesors Jānis Bune ar ģimeni pirmās nedēļas Latvijā pavadīja Stradiņa slimnīcas galvenā ārsta dzīvoklī. «Tas bija galvenā korpusa trešajā stāvā,» stāsta Olga, «pie durvīm klauvē, un es kā pati ātrākā atvēru pirmā. Pauls Stradiņš bija atnesis ciemkukuli – maizi un speķi. Godu to saņemt no viņa rokām sapratu tikai pēc daudziem gadiem.»
Tautas dejas un dziesmas
Sibīrijā ļoti daudz ārstu bijuši vācieši, latvieši, citi speciālisti – lietuvieši, poļi, somi, jo Krievijas režīmi viņus centās pārvietot no dzimtajiem apgabaliem. Olga desmito dzimšanas dienu svinēja jau Latvijā, kad radiniekus līdzi paņēma tēvocis Jānis. Natālija turpināja mediķu dinastiju, bet Olga ļoti gribējusi kļūt par pedagoģi, izmācījusies Ļeņingradas Hercena institūtā, strādājusi par bērnudārza vadītāju, latviešu valodas skolotāju krievvalodīgajiem bērniem.
«Latviešu valodu pati bērnībā iemācījos Skrundā – skolotāja Vilnīte, izcila direktore, mums lika dejot tautas dejas, dziedāt tautasdziesmas. «Kas dārzā?», «Lakstīgala kroni pina Rīgas torņa galiņā»,» Olga atceras repertuāru un nosmej, «to mēs ātri apguvām. Izpratni par jēgu ieguvu tikai vecumdienās – ja tu skaisti nedziedāsi, pats zini, kas notiks!»
«Mēs arī bijām bēgļi, kas atgriezās dzimtenē,» saka Olga, «bēgļi ir bijuši visos laikos, un viņiem vienmēr sākumā iet grūti. Mans vectēvs Mārtiņš bija zemes īpašnieks, tāpēc viņa dēli cara laikā varēja mācīties augstskolā. Padomju laikā pirmo uzvārda daļu, kas apliecināja īpašumu, atmeta, lai mazāk problēmu. 19. gadsimta 80. gados Latviju atstāja ekonomiskie bēgļi, kas saņēma impērijā zemesgabalus un veidoja savus ciematus. Latvijā ieplūda lietuvieši, poļi, baltkrievi. Kara laikā pievienojās politiskie bēgļi. Skrundā dzīvoja vairākas lietuviešu ģimenes, kas te bija paglābušās no Sibīrijas un asimilējās mūsu sabiedrībā. Te bija arī Rietumukrainas un Baltkrievijas bēgļi, kas glābās no izsūtīšanas. Esmu satikusi vāciešus un francūžus, kas nonāca Padomju Savienībā kā nodevēji un Latvijā dabūja darbu. Par jaunāko laiku pat nerunāšu.»
Nedrīkst neuzņemt
Tāpēc mēs nedrīkstam atteikties uzņemt cilvēkus, kas tagad bēg no kara vai citām patiesām grūtībām. Olga domā, ka Latvijas sabiedrības pretestību rada apstāklis, ka agrāk bēgļiem parasti bija pašiem jāved līdzi iztikas minimums un pašiem uzreiz jāgādā par izdzīvošanu.
«Daudzus latviešus aizskar tas, ka viņiem iet ļoti grūti, bet tiem, kuri atbrauc, uzreiz dos mājvietu, skolos, baros, maksās pabalstu, bet neprasa ne strādāt, ne atbildēt par sevi. Pie mums nebrauc nabagi, tie ir cilvēki, kas var samaksāt par savu transportēšanu un no bankomāta izņemt naudu,» Olga atstāsta «Euronews» televīzijā redzēto, «sabiedrībai ir jāpaskaidro, kādu atbildību ienācēji uzņemsies.»
Par politiķu motivāciju, noraidot bēgļus, Olga daudz nešaubās, bet parāda 1944. gada periodisko izdevumu «Tēvzemei un Brīvībai» ar nosaukumu «Nākotne», kurā proponētas rasu atšķirības. «Šie gudrinieki nekur nav pazuduši, viņi tikai gaida izdevīgu brīdi,» noteic «puskrieviete» Olga, «mums jābūt tik gudriem, lai to nepieļautu.»
