Bērni pagalmā triecas jokodami un klaigādami. Dažai vecākai sievai, kas viņiem pa vidu, mugurā tautiskais bruncis. Šķiet, esam nonākuši kādā no Annas Brigaderes pasaku lugām.
Taču tā nav. Bauskas tautas teātris par godu Aspazijas 150 gadu jubilejai Starptautiskajā teātra dienā, 27. martā, skatītāju vērtējumam nodod izrādi «Zeltīte». Aspazija lugu sacerēja 1900. gada nogalē. Uz lielo teātru skatuvēm tā nav bieži redzēta, taču amatierkopas lugu iestudē, iespējams, nelielā apjoma dēļ. Šajā darbā autore pievēršas savas daiļrades sākumposmā raksturīgai tēmai – protestē pret sieviešu beztiesību, pret dzīves raupjumu. Lugā rodamas paralēles ar autores dzīvē notikušo – agro iziešanu pie nemīlama vīra.
Godprātīgs darbs
Izlasot lugu, pirmā doma bija, kādēļ tā izvēlēta tieši tagad. Grūti saskatīt pirms vairāk nekā simt gadiem rakstītajā tekstā šo laiku aktualitātes. Taču režisores Ināras Hegenbartes izvēli nācās respektēt. Pirmā atziņa pēc priekškara aizvēršanas – rezultāts daudz labāks, nekā biju domājis. Uzteicams ir režisores veikums, panākot, ka aktieri labi iemācījušies tekstu. Izrāde ritēja raiti, bija padomāts par mizanscēnām. Šajā jomā tas bija kvalitatīvs darbs.
Gribējās, lai vēl vairāk laika un līdzekļu būtu ieguldīts skatuves noformējumā. Kādam Bauskas jaunajam mūziķim varēja palūgt sacerēt oriģinālu muzikālo pavadījumu, tad emociju uzvirmojums izrādē būtu vēl augstāks.
Neviendabīgs sniegums
Vērtējot aktieru sniegumu, par emociju patiesumu un nesakāpinātību atzinību pelnījusi Līga Druviņa kalpones Tinces lomā. Sabīni Risevu Zeltītes lomā jāuzteic par centību. Šie ir iestudējuma labākie aktierdarbi. Dāvim Zāģeram pietrūcis izpratnes par atveidotā varoņa – 17 gadus veca jaunekļa – lomu lugā. Režisorei vajadzēja palīdzēt veidot tēlu romantiskāku, klusinātākās izpausmēs. Skatot viņa pašreizējo rosīšanos uz skatuves, radās pārliecība, ka potenciāls jaunietim ir.
Jaunā vīra Kalvē lomas atveidotāja Arta Červinska nevajadzīgās pauzes bremzēja izrādes gaitu. Jaušams bija aktiera uztraukums, kas īpaši 1. cēlienā viņu dzenāja pa skatuvi vienādām kustībām un pa vienu un to pašu trajektoriju. Pārāk vaļīgi palaidis savu Zeltiņu mājas saimnieka lomu 1. cēlienā, Raitis Pavinkšnis līdz izrādes beigām tā arī nespēja radīt vēlamo emocionālo ticamības efektu. Varbūt pie vainas pārlieku lielā centība un uztraukums, kas liedza tēva sāpes pēc iespējas ticamāk izdzīvot, nevis izspēlēt.
Ūdenslilijas zieds
Pirmajā pusstundā uz skatuves nemaz nav jaušama drāmas noskaņa. Ir tāda kā bērnu spēlēšanās kāzās. Izrādē visgrūtāk uztvert Zeltītes tēlu. Traucē viņas ārējais izskats – tāda pioniere, tikai bez kaklauta. Aktrises jaunība gan izskatā, gan valodā rosina domāt, ka režisore iedvesmojusies no Andreja Upīša atziņas, kas Zeltīti nosaucis par vienu no «vissimpātiskākajiem, visvienkāršākajiem raksturiem latviešu dramatiskajā rakstniecībā. Bērns, kam dvēsele maiga un balta kā nule atplaucis ūdenslilijas zieds, kā tikko nosnidzis mīksts sniedziņš. Piedur kāju – paliek netīra un nenodzēšama pēda». Diemžēl pilnībā šo uzstādījumu nav izdevies realizēt.
Kā jau minēju, nebija Anša un Zeltītes simpātiju attēlojuma. Šai mīlestības puķei izplaukstot, daudz sāpīgāk izskanētu izrādes fināls. Tā kā Zeltītes tēva rīcības motīvus R. Pavinkšnim līdz galam neizdevās atklāt, lugas izskaņā nav traģiski skumjas noskaņas, uz ko vedina baisi notikumi – Zeltīte ielec dīķī, tēvs nomirst sētā. Nevajadzīgu humora dzirksti vēl uzšķiļ Kalvē bezjēdzīgais brēciens.
Tomēr ir pozitīvs rezumējums, ka amatierkopa ar sarežģīto Aspazijas lugu veiksmīgi tikusi galā. Nebaidīšos sacīt – katram sevi cienošam inteliģentam Rīgas teātros jāredz «Raiņa sapņi» un «Aspazija. Personīgi», bet Baus-
kā – «Zeltīte».
VIEDOKLIS
Una Nākuma, brunaviete, teātra eksperte:
– Šī noteikti nav tā Aspazijas luga, kuru viegli iestudēt. Tādēļ prieks par režisores, kā arī vairākuma aktieru veikumu – man nebija garlaicīgi skatīties. Protams, ir dažas iebildes par tīri tehniskām kļūdām, tomēr man izdevās saprast lugas vēstījumu. Bija pieņemams Zeltītes bērnišķīgums, jo tas ļāva saprast, ka viņa tiešām ir tāds tīrradnis, kura mīt savā bērnības pasaulē. Un pēkšņi lellītes viņai tiek atņemtas un to vietā iedots vīrietis. Lai arī ne pilnībā, bet izdevās uztvert arī tēva rīcības motīvus. Izdodams meitu teju bērna vecumā pie vīra, viņš it kā atriebjas Zeltītes mātei, kas bijusi vieglprātīgas uzvedības sieviete. Tad nu tēvs Zeltītei piemeklē tāda pat rakstura
vīru – skrīvera palīgu Kalvē, kas arī reti kurai meitai spējis garām paiet. Tas man ļāva, lai arī ne bez grūtībām, tomēr nolasīt izrādes vēstījumu – stāsts ir par vecāku vardarbīgu izturēšanos pret bērniem. Mūsdienās tas noteikti ir aktuāli, bet vai šī luga ir tam piemērotākā – tas paliek jautājums, uz kuru izvairos atbildēt.
